Lai gan vairumā kinofilmu galvenais uzsvars tiek likts uz pakaļdzīšanos ar automašīnām, šaudīšanos, seksa ainām vai dažāda veida Hobitiem, ir filmas, kurās nozīme ir tekstam. Reizēm pateiktā frāze var ienākt folklorā, kā tas nereti ir gadījies arī ar kādas filmas noslēdzošo teikumu.

"Luij, es domāju, ka šis ir sākums skaistai draudzībai," Hamfrija Bogarta varonis saka filmas Kasablanka (1942) noslēgumā, un daudzās aptaujās šī tiek atzīta par visu laiku slavenāko filmu noslēguma frāzi.

Starp citu, ar šo filmu un frāzi ir apsēsts arī zeltzobainais bandīts invalīds Grga Pitičs no Emira Kusturicas filmas Melnais kaķis, baltais kaķis (1998), tāpēc rezultātā ir divas filmas, kas beidzas ar šiem vārdiem.

Vēl kāda slavena frāze skan šādi: "Ceļi? Tur, kur mēs dodamies, ceļi nav vajadzīgi!" Ņemot vērā, ka šī frāze skan pirmās filmas Atpakaļ nākotnē (1985) noslēgumā, tad tās lietojums kļūst daudz skaidrāks arī tiem, kas filmu nav redzējuši.

Cita frāze, kas nevar pastāvēt bez konteksta, ir šāda: "Es gribētu, lai mēs vēl varētu papļāpāt, bet... Man pusdienās būs kāds sens draugs. Atā!" Šo frāzi filmas Jēru klusēšana (1991) noslēgumā saka Entonija Hopkinsa tēlotais kanibāls Hannibals Lekters.

"Došos mājās un padomāšu par kādu veidu, kā viņu atgūt. Galu galā, rīt taču ir jauna diena!" - tas, protams, ir Skārletas O'Hāras citāts filmas Vējiem līdzi (1939) nobeigumā.

Savukārt no filmas Some Like it Hot (1959) Osguda atbilde Dafnei skan: "Neviens nav ideāls!" Padomju laika tulkojumā, kas viennozīmīgi tiek uzskatīts par labāku nekā pat oriģinālais teksts, tam ir nedaudz cita semantiskā jēga: "Katram savas nepilnības!" Pati filma arī pārdēvēta par Džezā tikai meitenes.

Vēl kāda leģendāra frāze no kino zelta laikmeta dzirdama filmas Diena sacīkstēs (1937) noslēgumā, kad Graučo Markss saka: "Emīlij, par vienu lietu gan man vajadzētu atzīties. Es patiešām esmu zirgu dakteris. Bet, ja ar mani apprecēsies, es vairs uz citiem zirgiem neskatīšos!"

Lai gan šo frāzi, iespējams, teica jau Ādams Ievai, kino pasaulē tā iegājusi ar mazās Džūdijas Gārlendas starpniecību: "Ak, jā, tante Emma, nekur nav tik labi kā mājās!" (filma Ozas pilsētas burvis, 1939).

1986. gadā režisors Robs Reiners pēc Stīvena Kinga romāna uzņēma filmu Stand by Me, kas vēstīja par zēnu bariņa piedzīvojumiem. Filmas noslēgumā Ričarda Dreifūsa (viņš ir viens no zēniem, kurš nu jau ir pieaudzis) balsī skan slavenā frāze: "Vēlāk dzīvē man nekad nav bijuši tādi draugi, kādi bija 12 gadu vecumā. Jēzus vārdā, vai tad kādam ir bijuši?"

Hala Ešbija lieliskā filma Being There (1979) noslēdzas ar kadru, kā Pītera Sellersa varonis gluži kā tāds mūsdienu Jēzus sāk staigāt pa ūdens virsmu. Filmas pēdējā frāze skan "Dzīve - tas ir prāta stāvoklis", turklāt cita jēga tai ir kā ārpus konteksta, tā arī pašas filmas sakarā.

Un visbeidzot - leģendārā frāze no ne mazāk leģendāras filmas Braiena dzīve (1979): "Vienmēr skaties uz dzīves gaišo pusi!" Šos vārdus skaistā korī dzied krustos piesistu ļaužu bariņš, kuru starpā ir arī "mesija pret savu gribu" Braiens.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!