Lai gan dziedātājs Miķelis Gruzītis (attēlā) uz skatuves ir jau vairāk nekā 50 no sava 71 dzīves gada un ir tādu ikvienam zināmu dziesmu kā Pārdomu vējš, Aiviekstes ozoli, Mosties, celies un strādā autors, viņš nevēlas tikt saukts par mākslinieku, bet gan tautas dziesminieku.
Par spīti cienījamajam vecumam, Gruzītis saglabājis možu skatījumu uz dzīvi un nemitīgi plēš jokus savā iemīļotajā "karātavu humora" stilā, kā arī joprojām uzstājas, lai gan pats smej, ka interesējot vairs tikai pensionāriem.
"Skolā uzstājos jau no pirmās vai otrās klases - tas bija 1947. gads, bet uz lielās skatuves mani izvilka žurnāliste Daina Bruņiniece. Raidījums Es savai zemītei viesojās Lubānā, un vietējie pateica, ka te ir tāds Gruzītis, kas kaut ko dzied.
Bruņieniece mani izprovocēja padziedāt, un safilmēto materiālu redzēja mūziķis Uldis Duka, kurš mani uzaicināja sadarboties. Tā sākās mana karjera - lai gan pirms tik daudziem gadiem, tomēr līdzīgi kā mūsdienās - ar parādīšanos televīzijā," sarunā ar DELFI Izklaide notikumus atceras Gruzītis.
Kopš tā laika viņš radījis apmēram 25 tīras savas oriģināldziesmas, no kurām daudzas jau kļuvušas gandrīz vai par folkloras sastāvdaļu. Vecākajai paaudzei noteikti zināmas rindas par brišanu ziedošos klānos no slavenajiem Aiviekstes ozoliem, bet par savu lielāko hitu Gruzītis uzskata dziesmu Pārdomu vējš, kas 1992. gada Mikrofona aptaujā ieguva 2. vietu.
"Manas dziesmas ir par tēvzemes mīlestību, tās ir vēlējums manai Aiviekstei," skaidro tautas dziesminieks. Dziesmas ir kā stāsti par viņa dzīvi, un pašlaik Gruzītis izdzīvojot Aiviekstes ozolos apdziedāto stāstu - "ugunskurs izdzisis, dziesma jau klusa, kaut arī neliesmo, sasilda vēl".
"Ja mani aicina kaut kur padziedāt, es piekrītu, bet tie jau lielākoties ir manas paaudzes cilvēki - pensionāri, jo lielus koncertus vairs nesniedzu. Paldies Dievam vai diemžēl, mani aicina vairs tikai uz pensionāru vakariem. Man jau pat nav savas pavadošās grupas - uzlieku melodiju un dziedu kā karaoke," pats par saviem koncertiem ironizē Gruzītis.
Viņš seko līdzi tam, kas Latvijā notiek šlāgermūzikas žanrā, un šajā ziņā viņa skatījums uz lietām ir ļoti jauneklīgs bez aizspriedumiem.
"Sabiedrība jau nedaudz mainās, bet šlāgeris paliek šlāgeris - mums arī šodien ir daudz tīri normālu mūziķu. Es jau esmu vairāk vācu šlāgeru piekritējs, un tā Amerikas kantrī ienākšana man visai nepatīk, bet galu galā: ja nepatīk - neklausies!
Arī jaunie Jātnieki ir forši - citā stilā, bet labi. Nevaram taču visu laiku dzīvot ar sešdesmito gadu uztveri - nāk iekšā jauni ritmi, viss plūst un mainās arī šlāgerī. Nu, cik ilgi turēsimies pie sava Zilā lakatiņa un Atceries, meitenīt?
Tās jau tādas kara laiku dziesmas, tāpēc tās, protams, ir īpašas, bet jāiet tālāk un jāsacer dziesmas, kuras atcerēsies pēc mums. Es ceru, ka dažas manas dziesmas dziedās un atcerēsies vēl ilgi pēc manis," par šlāgermūziku Latvijā spriež tautas iemīļotais dziesminieks.
Nobeigumā dzīvespriecīgais un joprojām mundrais muzikants piedāvā jautru anekdoti, kas uzmundrinās arī visīgnāk noskaņotos.
"Vai jūs zināt, kas ir nūjošana? Visi taču to zina, vai ne? Tad nu, lūk - veca tantiņa zvana dakterim un jautā: "Dakter, ko man darīt - kājas nelokās, rokas stīvas!" Dakteris atbild: "Vajag vairāk kustību, nodarboties ar nūjošanu", uz ko tantīte iesaucas: "Bet dakter! Kur nu es savos gados raušu kādu, kurš mani nūjos?" - smejas Gruzītis.