Šīs skaņas radīja tā sauktās acteku "nāves stabules", kuru skanējums atgādināja sāpju vaidus, spokainas vēja vaidas un "tūkstoš līķu kliedzienus".
Pirmoreiz šādas stabules tika atrastas tikai pirms dažiem desmitiem gadu, un sākumā zinātnieku uzmanību piesaistīja vienīgi ar savu neparasto izskatu, jo tās bija veidotas no īstiem cilvēku galvaskausiem.
Tikai vēlāk eksperti centās rekonstruēt šo mūzikas instrumentu skanējumu, ko sasaistīja ar priesteru palīdzību ziedotajām dvēselēm pārcelties uz aizkapa pasauli, taču jaunākie pētījumi liecina, ka simtiem šādas stabules vienlaikus skanēja, lai iebiedētu acteku ienaidniekus kaujas laukā.
Pēc arheologu domām, šāds troksnis varēja atstāt graujošu psiholoģisku iespaidu uz ienaidniekiem un līdz ar to palīdzēt actekiem uzvarēt kaujaslaukā.
Pirmās nāves stabules tika atrastas 1971. gadā: viena no tām bija galvaskausa formā, bet otra veidota kā pūce - Meksikas iedzīvotāju mitoloģijā tā simbolizē nāves tuvošanos. Šie atradumi datējami ar 1250. līdz 1380. gadu.
Savukārt paši acteki pasaules vēsturē ir bēdīgi slavenākais cilvēku ziedošanas un kanibālisma piemērs, kas bieži vien tiek skaidrots ar to, ka kanibālisms Mezoamerikā tika praktizēts, lai kompensētu proteīna trūkumu organismā.
