Atrast festivālam piemērotu vietu organizatoriem nebija viegli - tolaik hipiji tika uzskatīti par slimību, netikumu un komunisma ideju izplatītājiem (ne velti pie veikaliem un kafejnīcām karājās zīmītes "Hippies use back door").
Pazīstamākā hipiju komūna bija Vudstokā - kādu laiku tur dzīvoja arī pats Bobs Dilans, taču festivāls tika sarīkots 70 kilometrus attālajā Betelā, lai gan labskanīguma dēļ organizatori izmantoja Vudstokas nosaukumu.
Tika plānots, ka festivālu apmeklēs aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, bet jau pirms tā sākuma tika pārdoti 100 tūkstoši biļešu - ieeja uz visām trim dienām maksāja 18 dolārus. Saskaņā ar aplēsēm vēl vismaz 250 tūkstoši cilvēku festivālā iekļuva bez maksas.
Pirmo reizi rokenrola vēsturē pulcējās tik daudzgalvains pūlis, un Vudstokas dubļu lauks pārvērtās par krāsu revolūciju. Pazīstamais pretkara aktīvists Ebijs Hofmans pat paziņoja par "Vudstokas nācijas dzimšanu".
Daļēji taisnība viņam izrādījās, jo sešdesmito gadu kreisi noskaņoto jauniešu paaudze ceturtdaļgadsimtu vēlāk ieņēma vadošus amatus ASV valdībā. Pats uzskatāmākais piemērs ir prezidents Bils Klintons.
Rezultātā festivālu apmeklēja aptuveni pusmiljons cilvēku, bet trīs no viņiem gāja bojā (viens no apendicīta plīsuma, otrs no heroīna pārdozēšanas, bet vēl kādam pārbrauca traktors). Tiesa, tikpat daudz Vudstokas laikā arī piedzima.
Šajās trīs dienās festivālā uzstājās tādi leģendāri mākslinieki kā Ravi Šankars, Arlo Gatrijs, Džoanna Baeza, Grateful Dead, Creedence, Dženisa Džoplina, The Who, Jefferson Airplane, Džo Kokers, The Band, Crosby, Stills, Nash & Young, Džimijs Hendrikss un daudzi citi.
