Kā vēsta izdevums "USA Today", neparasto atklājumu izdarījuši Maksa Planka vārdā nosauktā Molekulārās bioloģijas un ģenētikas institūta speciālisti.

"Mums ne tikai izdevās identificēt produktu un noskaidrot, ka tas ir pats senākais zināmais siers, bet arī izprast tā gatavošanas tehnoloģiju," izdevumam teicis institūta pētnieks Andrejs Ševčenko.

Pirmo reizi šīs mūmijas vienā no pasaulē lielākajiem tuksnešiem atklāja zviedru arheologi jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Tie ir kādas noslēpumainas kultūras pārstāvju apbedījumi - viņi savus aizgājējus glabājuši kāpu virsotnēs netālu no upes, kas tagad jau izžuvusi. Mirušos cieši aptina ar ādu un pārsedza ar vākiem, kas līdzīgi lielām koka laivām.

Pateicoties sausajam gaisam un augstajam sāls saturam augsnē, ķermeņi joprojām ir ļoti labi saglabājušies. Spriežot pēc šīm mūmijām, reģionā dzīvojuši cilvēki, kas nelīdzinās tipiskiem aziātiem. Viņiem bijuši gaiši brūni mati, kas pēc nāves apsegti ar biezu vilnas cepuri.

Kapenēs atrasto augu sēklu un dzīvnieku atlieku analīze uzrādījusi, ka apbedījumi veikti 1450. līdz 1650. gadā pirms mūsu ēras.

Uz dažu mūmiju ķermeņiem krūšu un kakla rajonā tika atrasti nenosakāmas izcelsmes matērijas gabali. Līdz šim nebija zināms, kas tas ir, taču tagad noskaidrots, ka tās ir siera atliekas.

Nav gan skaidrs, kāpēc pie mirušo ķermeņiem piestiprināts siers, bet speciālisti pieļauj, ka, iespējams, tā bijusi pārtika, kas dota līdzi dzīvei aizkapa valstībā.

Siers tika gatavots, izmantojot raudzēšanas tehnoloģiju, ko mūsdienās pielieto, gatavojot kefīru un dažas siera šķirnes. Metode bijusi vienkārša un pieejama, tāpēc šādu sieru gatavoja arī vienkāršie iedzīvotāji.