Nāvīgas lietas, ko mūsu senči darījuši skaistuma vārdā

Asins noliešana un ādas balināšana. Karalienes Elizabetes laikā Anglijā alabastra āda tika uzskatīta par īpaša skaistuma pazīmi, kas piemina aristokrātēm, jo tikai bagātām sievietēm nenācās strādāt saulē. Tieši tāpēc daudzas sievietes centās balināt ādu, ierīvējot tajā nāvējoši bīstamo svina un etiķa “kokteili”. Sieviešu seju nereti klāja tāds baltā pūdera slānis, ka viņas pat nespēja pasmaidīt, lai viņu maska nesāktu izplūst. Bija gan arī citi paņēmieni – bālumu varēja panākt, ar dēļu palīdzību notecinot asinis.

Krinolīns - svārki ar platām iekšējām stīpām, kas gatavotas no vaļa atradža, niedrēm vai tērauda. Pirms pusotra gadsimta šāds apģērbs bija lielā cieņā, un tas nekas, ja sieviete ar divmetrīgajiem svārkiem nevarēja ieiet mājā vai iekāpt ekipāžā. Šī modes kliedziena bīstamība izpaudās apstāklī, ka nereti sievietes sadega šajā viegli uzliesmojošajā tērpā, kā arī tika parautas zem pajūgu riteņiem.

Indīgs apavu pulējums. Nitrobenzols ir toksiska ķimikālija, kas tiek izmantota glutalīna izgatavošanā. Iekļūstot cilvēka organismā, tas var izraisīt krampjus, komu un nāvi. Mūsu senči zināja par iespējamajām briesmām, taču stila vārdā to pacieta. Lieta tāda, ka brīdī, kad apavu ražotāji pulējumam sāka izmantot neindīgu nitrobenzolu, tos pārtrauca pirkt – cilvēki bija pieraduši pie specifiskās apavu smakas, tāpēc jebko citu uzskatīja par viltojumu.

Pianelle - neparastas kurpes uz biezām zolēm, kas īpaši iecienītas bija Venēcijā XVI gadsimtā. Lai parādītu savu bagātību un dižciltīgo izcelsmi, sievietes staigāja uz 15 līdz pat 70 cm augstiem papēžiem – reizēm tas bija tik neprātīgi grūti, ka stilīgo sievieti no visām pusēm turēja kalpones. Kad vienai otrai madāmai, staigājot uz šādiem papēžiem, gadījās spontānais aborts, pianelle (angliski – chopins) tika aizliegtas.

Arsēna kleitas. XVIII gadsimta beigās vācu ķīmiķis Karls Vilhelms Šēle izgudroja zaļo krāsvielu, ko bez liekas kautrības nosauca par “Šēles zaļo”. Šī specifiskā krāsa kļuva par īstu modes dāmu hitu, jo līdz tam zaļo krāsu iegūt prata, vienīgi sajaucot dzelteno un zilo. Savukārt Šēle izmantoja vara un arsēna sajaukumu, kas bija indīga un nāvējoši bīstama kombinācija, taču stilīgus ļaudis tas nevar apturēt – modē nāca ne tikai zaļi audumi, bet arī zaļas māju sienas, kas izrādījās liktenīgas ne vienam vien iedzīvotājam.

Kariess vēstures gaitā bijusi plaši izplatīta kaite, un mūsu senči uzskatīja, ka to izraisa tārpi. Tā bija līdz par 1890. gadam, kad tika atklāts, ka kariesu patiesībā izraisa baktērijas. Taču līdz tam kariess vismaz divus gadsimtus bija bagātnieku slimība, jo tikai viņi varēja atļauties tādu luksusa preci kā cukurs. Vairums sapuvušo zobu tika izrauti arī karalienei Elizabetei I, tāpēc viņa publiski bija spiesta staigāt ar lupatu mutē, lai zobu iztrūkuma dēļ vaigi neizskatītos pārāk iekrituši.

Celuloīda ķemmes zemāko klasu sievietes intensīvi lietoja no 1870. līdz 1920. gadam. Šie skaistumkopšanas līdzekļi tika reklamēti kā izgatavoti no “uzlabotām bruņurupuču bruņām”, lai gan patiesībā bija no plastmasas. Celuloīda ķemmes bija vieglas, lētas un ļoti bīstamas – lieta tāda, ka plastmasa bieži vien izkusa stiprā saulē, kā arī uzliesmoja uguns tuvumā.

Tuberkulozes simulēšana. XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā, kad ļaudis visai maz zināja par higiēnu, pasaulē plosījās vairākas tuberkulozes epidēmijas (1915. gadā Anglijā katra ceturtā cilvēka nāves iemesls bija tuberkuloze). Šīs slimības simptomi bija augsta temperatūra, drastiska svara zudums, asiņains klepus, izteikts bālums, bet beigās – nāve. Taču ilgu laiku tuberkuloze tika uzskatīta par romantisku, lai neteiktu – seksīgu slimību. Vājuma, bālās ādas, spožo acu un sārto vaigu dēļ sievietes tīksminājās par tuberkulozes slimniekiem, jo inficētais cilvēks mira lēnām. Pat lords Bairons padevās kārdinājumam un paziņoja, ka sieviešu pielūgsmes dēļ gribētu nomirt no tuberkulozes. Tāpēc veseli cilvēki darīja visu iespējamo, tostarp pārtikā lietoja arsēnu, lai viņu āda izskatītos stilīgi bāla – gluži kā tuberkulozes slimniekiem.