Retro narkotikas: Kā cilvēki apreibinājās tālā senatnē

Melnā driģene. Šekspīra darbos šis augs spēlēju būtisku lomu, jo tā īpašības tika izmantots kā nāvejoša inde, taču realitātē auga sēklas pievienoja alus brūvēšanas procesam, lai tas kļūtu ‘ņiprāks’. Lielu popularitāti tas bija iemantojusi Eirāzijas kultūru vidū.

Opijs. Ar šo populāro narkotiku eksperimentēja asīrieši, ēģiptieši, grieķi un daudzi citi seno civilizāciju pārstāvji. Pirmo reizi tā lietota jau 3400 gadus pirms Kristus dzimšanas. Viela palīdzēja risināt miega problēmas un mokošas sāpes, taču 16. gadsimtā tā bija populāra ķīniešu vidū, jo ievērojami uzlaboja seksuālo dzīvi.

Zilais lotus. Ar šo augu aizrāvās senie ēģiptieši, un stāsti par tā burvīgo ietekmi atrodami arī grieķu poēmā ‘Odiseja’. Zilā lotusa ietekme ir pielīdzināma vājam MDMA jeb ekstazīnam. Lietotājs nonāk eiforiskā stāvoklī, kļūst komunikabls un empātisks.

Pītijas gāzes. Delfu orākuls cilvēkiem ļāva uzklausīt dieva Apolona vārdus. Apolons runāja ar priesterienes Pītijas mutes palīdzību. Zinātnieki izvirzījuši teoriju, ka šī veiksmīgā procesa sastāvdaļa slēpusies dažādās gāzes, kas radījušas transa stāvokli. Tempļa tuvumā atklāti ģeoloģiski lūzumi, kas bieži izdala tādas gāzes kā etilēnu, metānu vai sērūdeņradi.

Beteļrieksti kā stimulanti tiek lietoti vairākus tūkstošus gadu. Pirmās liecības par to lietošanu, atrodamas 13 000 gadu senā pagātnē uz Timoras salas, uz Ziemeļos no Austrālijas. Rieksts tika sagriezts šķēlēs un novietots kopā ar tabaku un žāvētiem augļiem, tad ietīts beteļkoka lapās, nereti vēl tiekot apzīmēts ar laima krītu. Gatavs košļāšanai! Košļājot riekstus, lietotājs ieguva spēcīgas stimulācijas visā ķermenī un paaugstinātu uzmanību, taču mūsdienās tas vairs netiek praktizēts, jo papildus stimulējošajiem efektiem, tas arī izraisa mutes vēzi un bojā smaganas.

Pirms kokas lapas tika samaltas pulverī, senā maiju civilizācija tās izmantoja košļāšanai un tējas gatavošanai, lai iegūtu spēcīgu stimulējošu efektu. Atskaitot efektus, kas pielīdzināmi ļoti stiprai kafijai, simts grami kokas lapas satur kalcija, dzelzs, fosfora un vairāku vitamīnu dienišķi ieteicamo devu, taču tas nenozīmē, ka ar tām būtu jāaizstāj brokastu pārslas. Kokas lapas iespējams iegūt Dienvidamerikas kalnu reģionā, Medelīnas apgabalā.

Muskatrieksts, biežāk pazīstams kā ēdiena gatavošanas sastāvdaļa, jau sen tiek lietots medicīnā, lai cīnītos ar astmu un sirds problēmām. Senās Āzijas kultūras to mēdza izmantot arī kā nomierinošu līdzekli, un gana lielā koncentrācijā tas spēj imitēt marihuānas efektus. Piemēram, Malkolms X cietumā dzēra muskatriekstu ūdeni, kas sniedza kaut cik nelielu mierinājumu ieslodzījuma laikā.

Peijots ir kaktuss, kas sastopams Meksikā un Teksasas štatā. Tas sniedz stiprus halucinogēnus efektus un ticis izmantots Ziemeļamerikas indiāņu kultūrās jau 8000 gadus pirms mūsu ēras. Peijotu parasti košļā vai vāra karstā ūdenī, lai pagatavotu halucinogēnu tēju. ASV pilsoņu kara laikā, dienvidu štatu Teksasas karavīri savā brīvajā laikā gatavoja šo tēju un aizrāvās tās lietošanā. Eksperti lēš, ka šis varētu būt viens no faktoriem, kādēļ dienvidnieki zaudēja karu.

Rietumindijas, Irānas un Dienvidamerikas kultūras savā izklaižu sarakstā pievienoja arī ‘Peganum harmal’ sēklas. No to ekstrakta iespējams iegūt spēcīgu antidepresantu, kas var kalpot arī kā halucinogēnu vielu pastiprinošs līdzeklis. Sēklas visbiežāk sastopamas Irānas un Tuvo Austrumu pārtikas veikalos.