Ozoliņš, Astašenko un citi - latvieši, kuri ir nometuši cimdus NHL laukumā
2001. gadā Sandis Ozoliņš laikrakstam 'Neatkarīgā rīta avīze' plaši aprakstīja to brīdi, kad sev pretī ieraudzīja spēcīgo Skotu Stīvensu: 'Laukuma vidū vairāki mūsējie saķērās ar Ņūdžersijas večiem. Arī es biju ne pa jokam uzvilcies un meklēju pirmo brīvo Devils hokejistu, ko varētu iekaustīt. Kad savā priekšā ieraudzīju Skotu Stīvensu, man dūša sašļuka, taču bija jau par vēlu. Stīvenss nometa cimdus un parādīja, ka ir gatavs kauties. Ko man bija darīt? Arī es nometu cimdus un likos viņam virsū... Jāatzīst, ka nekāds dižais kauslis uz ledus neesmu, jo mana specialitāte tomēr ir cita.'
'Kauties ir jāprot, jo ne velti NHL to dara rūdīti veči. Tagad man pretī viens tāds bija, un, ja godīgi, tad es varēju tikai lūgt klusībā tiesnešus, lai viņi pēc iespējas ātrāk izšķir. Pēc pirmās izgrūstīšanās nenoturēju līdzsvaru un nokritu, bet Stīvenss kā apmāts man uzkrita virsū. Redzēju, ka viņš grib sadot man pa purnu pamatīgi, taču laimīgā kārtā kaut kā pamanījos izlocīties no viņa belzieniem. Spēks gan šim bija baigais, un es tikai domāju – velns parāvis, vai tad tiešām nav neviena tiesneša!'
Kaspars Daugaviņš ļoti ilgi un ļoti centīgi mēģināja nostiprināties NHL. 2013. gada martā viņš Otavas 'Senators' sastāvā aizvadīja savu pirmo spēcīgākās hokeja līgas kautiņu, cenšoties pārmācīt Filadelfijas 'Flyers' spēlētāju Zeku Rinaldo, kura komandas biedrs rupji pārkāpa noteikumus pret latvieša kolēģi.
Visādi citādi mierīgajam un sirsnīgajam latviešu 'dzelzsvīram' īpašas attiecības bija ar zviedru Markusu Nilsonu. Gadu pēc tam, kad ar atļautu paņēmienu Skrastiņš pretiniekam sagādāja smadzeņu satricinājumu, Nilsons viņu Floridā aicināja kauties. Tā kā Skrastiņam bija rokas trauma, viņš atteica, savukārt zviedra pārmetumus, ka latviešu aizsargs esot 'mīkstais' uztvēra ar smaidu. Zviedrs vēlreiz attiecības izlēma mēģināt noskaidrot 2006. gadā, kad, pārsteidzot visus, ieskaitot mača komentētājus, Skrastiņš nometa cimdus un piekāva pretinieku.
Komentējot 2011. gada 7. oktobri, dienu, kas iezīmēja nopietnu savainojumu un karjeras norietu, pazīstamais NHL kauslis Raitis Ivanāns 'Sporta avīzei' 26. novembra izdevumā norāda: Vairāk atmiņā paliek viss, kas notika pēc tam – tā pauze, ārstu aizliegums iet uz ledus. Tas bija grūtākais gads manā karjerā. Man ieslēdza sarkano gaismu un neslēdza to laukā. Katru dienu ārsts prasīja: nu, kā ir? Normāli. Izeju, mazliet izslidoju. Nu, kā ir? Ir simts [procenti]? 'Nu, nav, bet…' Viss – ej atpakaļ un sēdi vēl mēnesi... Viss no sākuma.'
Ivanāns gan atzīst, ka sirds aizvien pieder hokejam, taču 'nē' nozīmē 'nē'. 'Skatoties hokeju pa televizoru, pa iekšu maisās sajūta – bet es taču vēl varu! Gribas vēl uzspēlēt. Kad redzu, kā pazīstami čaļi spēlē... Jūties tā, it kā tur vēl esi, bet vienlaikus – vairs neesi. Bet savu jau esmu nospēlējis.'
Savu pirmo kautiņu 5. decembrī piedzīvoja Latvijas NHL lepnums Zemgus Girgensons. Ziemeļamerikas medijiem pats hokejists ir izteicies: 'Tā ir spēles sastāvdaļa. Tas ir forši. Tas jau nebūtu hokejs, ja tie nebūtu.'
