Skats.lv eks-redaktora atvadu stāsts - strukturētā ūdens važas

Gluži kā solīts pamfletā, ar katru strukturētā ūdens šļakatu es jutu, kā norisinās mana biolauka cietušo segmentu korekcija. Nelabvēlīgā vide šķita pilnībā pagaisusi - tā bija kā meditācija. Es tiku iesaiņots vilnas namiņā, kurā nekas nesāp un neviens nespēj nodarīt pāri; atkarība no ūdens kļuva par bufera zonu starp mani un depresīvo realitāti. Taču Skats.lv būtība neslēpjas samākslotā un neīstā fantāziju pasaulē. Tieši pretēji - Skats pieprasa racionālu un skaudru lūkošanos uz svarīgo un mazsvarīgo, un tam strukturēts dzīvesveids nebija piemērots.

Es vairs nespēju adekvāti pildīt darba pienākumus. Turklāt harmoniskajā un idealizētajā vidē uzturējos pārāk ilgi, lai vēlētos atgriezties realitātē, kurā redzēju draugus un kolēģus, taču sajutu tukšumu. No nelielas niekošanās tas pārtapa par ikdienas rutīnu. Ūdeni vajadzēja vairāk un lētāk. Man krita kvalitātes kritēriji - glīts iesaiņojums un pedantiski pārveidots kristāliskais režģis kļuva otršķirīgs, biju gatavs pirkt pat no nepazīstamiem cilvēkiem un, nepārbaudījis kvalitāti, gāzt pa tiešo uz sejas.

Es zaudēju ne tikai darba spējas un realitātes apziņu. Cieta arī mans gods un privātā dzīve. Piemēram, biju spiests meklēt jaunu dzīvesvietu, jo vecā gluži vienkārši atgādināja par dzīves posmu bez strukturētā ūdens. Tajā pat laikā šķita, ka sāku novērtēt dažādus iepriekš nepamanītus sīkumus. Piemēram, vietējā parkā, kur biju radis mieru, mani uzrunāja kāda pīļu ģimenīte - tā lika paskatīties uz sevi no malas. Piemīlīgie ūdensputni peldēja kopā, noteiktā secībā sekojot viens otram. Kā viens vesels. Taču, pasviežot bezmaksas maizi, tās traucās katra par sevi. Strukturētais ūdens bija kļuvis par manu maizi, kuras dēļ biju gatavs palikt viens.

‘Šis ūdens palīdzēs atgūt skaistumu,’ viņš teica. ‘Šis ūdens palīdzēs pret bērnu nobrīnējumu un dzīvnieku noskaudumu,’ solīja buklets. Nesīšot veiksmi. Vienīgais, kas piepildījās - pīles izskatījās salīdzinoši nenoskaustas.