St. Pauli - prostitūtu un narkotiku midzenis, kur uzauga Bītli

St. Pauli ir bēdīgi slavens ostas pilsētas rajons, kas vēsturiski ir kalpojis par izklaides vietu jūrniekiem. ‘Izklaides vieta’, protams, ietver prostitūciju, bārus, striptīza klubus un neskaitāmus orģiju paveidus, kas šim rajonam ir pavisam raksturīgi arī šodien. Kā vietu raksturo tās apmeklētāji - pirmās dažas stundas paiet, pierodot pie atkritumu smakas, taču tālākās - pierodot pie atmosfēras. Tieši šeit siltas atmiņas glabājas arī leģendārajam britu ansamblim.

Bītli šeit ieradās agrā 17. augusta rītā 1960. gadā. Klubs, kurā viņiem bija sarunāta regulāra uzstāšanās prakse, saucās ‘Indra Club’, bet naktsmājas viņi rada kinoteātrī ‘Bembi’, kur mūziķi gulēja tieši aiz ekrāna, kas pie viena atradās arī blakus sieviešu tualetēm. Kādā intervijā vēlāk Pols Makartnijs ir precizējis apstākļus: ‘Mēs dzīvojām vecā apskaņošanas telpā, kurā vienmēr varēja sajust ‘Bambi’ sieviešu tualetes smaku. Mēs gājām gulēt un cēlāmies reizē ar kino un vecu vācu sieviešu čurāšanas skaņām. Nebija nekādas ērtības - vien nekrāsotas sienas un divas nelielas gultas.’

Tomēr šie arī mūsdienās ir zvaigznes cienīgi apstākļi, kādos dzīvot St. Pauli rajonā - neskaitāmi panki ar grebenēm aizvien mitinās kartona kastēs uz ielas un vācas baros, lai spēlētu ģitāru, lietotu alkoholu un narkotikas. Arī policija uz šo dzīvesveidu piever acis. Kā norāda kāds ‘Pooca Bar’ darbinieks, kas atrodas blakus kinoteātrim ‘Bambi’, likuma sargiem galvenās funkcijas St. Pauli rajonā galvenokārt ir uzlikt sodus nelikumīgi noparkotajiem auto un savākt uz ielām kritušos ļaudis.

Bītli, uzstājoties septiņas dienas nedēļā, četras reizes dienā, katrs uz rokas saņēma 2,50 britu mārciņas. Tiesa, vēlāk klubu ‘Indra’ nomainīja citi bāri, taču nosacījumus un dzīves apstākļus sākotnēji tas nemainīja. St. Pauli nebija pateicīga vieta un publika, kur uzstāties, taču tas tika darīts ar mērķi uzlabot savu skatuves sniegumu. Kādā intervijā Džordžs Harisons norādīja, ka ‘visa šī vieta bija pilna ar transvestītiem un prostitūtām, un gangsteriem - nevarētu teikt, ka tā bija mūsu auditorija.’

Cītīgi muzicējot un iegūstot kāroto pieredzi, Bītli beidzot sagaidīja piedāvājumus arī no labākiem klubiem, piemēram, ‘Top Ten Club’, kas piedāvāja lielāku atalgojumu un pat labākus dzīves apstākļus. 1960. gada novembrī viņi uzstājās attēlā redzamajā vietā, kur toreiz atradās ‘Top Ten Club’; grupas naktsmājas bija istaba mājas bēniņos. Darba vietas maiņa nepatika iepriekšējam klubam, kas ziņoja varas iestādēm par to, ka Harisons strādā zem atļautā vecuma ierobežojuma, proti, 17 gadu vecumā, tādējādi nosūtot grupu atpakaļ uz Liverpūli. Sagaidījuši pilngadību, viņi atkal atgriezās St. Pauli.

Ar šo rajonu saistās neskaitāmi rock’n’roll dzīvesveida stāsti. Sākot ar jau iepriekš pieminētajiem sanitārajiem apstākļiem, kad savā pirmajā uzturēšanās vietā grupa skūšanās apstākļiem bija spiesta izmantot tualetes podos pieejamo ūdeni, beidzot ar narkotiku lietošanas pieredzi. Piemēram, lai spētu izturēt garās spēlēšanas stundas, mūziķi lietoja notievēšanas zāles, kas bija balstītas uz amfetamīna bāzes. Tāpat Lenons kādā koncertā ar ķemmi atdarināja ūsas un no skatuves nokliedzās ‘Heil Hitler!’, izsaucot agresīvu reakciju publikā.

Kaut arī paši Bītli St. Pauli laiku atminas ar dalītām jūtām, neviens nevar noliegt tā nozīmību. Harisons kādā intervijā ir komentējis: 'Šis periods iezīmēja robežu ar Bītlu ziedu laikiem. Mums nebija luksusa, mums nebija vannas istabas vai drēbju, mēs bijām nevīžīgi, mēs nevarējām neko atļauties, bet no otras puses - mēs vēl nebijām slaveni, līdz ar to mums nebija jācīnās ar visu to sviestu, ko nes slava.' 2008. gadā St. Pauli ir atklāta statuja, kas veltīta Bītliem. Šodien spīdīgā skulptūra ir noklāta ar uzlīmēm un piemiņas placī mitinās neskaitāmi cilvēki ar ādas jakām un grebenēm.

Tāpat pieminēšanas vērts ir fakts, ka St. Pauli tika uzņemts vāka attēls Džona Lenona 1975. gada albumam ‘Rock’n’Roll’. Attēla labajā pusē - tā pati durvju aile mūsdienās.