Iepazīsim Latvijā mītošās ķirzakas

Par saulainajām maija dienām īpaši priecīgi ir dažādu sugu rāpuļi, kuru ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ziemā šie kustoņi ir neaktīvi, auksto periodu pavadot ziemas guļā. Latvijā kopumā sastopamas septiņas rāpuļu sugas – viena bruņurupuču (purva bruņurupucis), trīs čūsku (gludenā čūska, zalktis un odze) un trīs ķirzaku (glodene, pļavas un sila ķirzaka) sugas. Šoreiz tuvāk iepazīsim tieši Latvijas faunai piederīgās ķirzaku sugas.

Sila ķirzakas. Sila ķirzakas (Lacerta agilis) ķermenis, ieskaitot asti, var sasniegt pat 20 centimetru garumu. Tās pamatkrāsa ir pelēka, bet mugurpuse un sāni izrotāti ar plankumu rindām. Interesanti, ka tēviņiem šajā periodā ķermeņa virspuse un sāni iegūst spilgti zaļu nokrāsu. Sila ķirzakas gan Latvijā, gan Eiropā ir aizsargājamas. Rāpuļi ļoti pieķeras reiz izraudzītai dzīvesvietai, ko aizstāv no citiem savas sugas pārstāvjiem un bez nopietna iemesla nepamet.

Foto: No 'Latvijas valsts mežu' arhīva

Pļavas ķirzaka. Pļavas ķirzaka (Zootoca (Lacerta) vivipara) ir Latvijā visbiežāk un plašāk sastopamā ķirzaka. Tā nevairās no mitrām vietām un ir visaukstumizturīgākā rāpuļu suga. Rāpuļa ķermeņa virspuse ir līdzīga kā sila ķirzakai, tomēr ir dažas atšķirības. Sila ķirzaka ir izteikti garāka, un tā uzturas gandrīz tikai sausos biotopos – vietās ar smilšainu augsni, priedēm apaugušās kāpās, izcirtumos un mežmalās, saulainās, smilšainās nogāzēs, vecu celtņu drupās un akmeņu grēdās.

Foto: No 'Latvijas valsts mežu' arhīva

Glodene. Bezkājainā ķirzaka glodene (Anguis fragilis) atgādina čūsku, tomēr palūkojoties vērīgāk, saskatāmas ķirzakām raksturīgas iezīmes – relatīvi maza galva, kas vienmērīgi, bez sašaurinājuma pāriet ķermenī, neliela mutīte, neizteikta astīte, kā arī kustīgi acu plakstiņi, kas nav saauguši kā čūskai. Pieaugušo glodeņu ķermeņa krāsa ir ļoti dažāda ar vairāk vai mazāk izteiktu spīdumu.

Foto: No 'Latvijas valsts mežu' arhīva