Sēņotāja padomu grozs

Zini sēņu "paradumus". Pieredzējis sēņotājs arī svešā mežā spēj noorientēties un pielasīt pilnu grozu, jo katrai sēņu sugai ir savas "iecienītas" augšanas vietas. Piemēram, ja iesi pa smilšainu taku, meklē mazās gailenes, smilšu bērzlapes, iespējams, arī sviestbekas. Ja būsi sūnām, gariem zāles stiebriem un eglītēm noaugušā norā ar pakalniem, vari lūkoties pēc bekām un baravikām, bet sūnainos klajumos priežu mežā starp mellenājiem var meklēt lielās, krāsainās bērzlapes, čigānietes un priežu sviestbekas jeb makavices, kā arī sūnās noslēpušās gailenes. Tās var meklēt arī viršos, kur var gadīties pa kādai brūnai baraviku cepurītei. Mitrās un patumšās lejās, zem eglēm, bērziem un apsēm, reizēm arī garā zālē vai dziļāk sūnās aug mitrumu mīlošās apšu bekas jeb kundziņi ar skaistajām, sarkani oranžajām micēm. Savukārt skrajās bērzu birzīs augs bērzu beciņas.

Sēnes iesācējiem. Pirmais un galvenais sēņotāja bauslis ir likt grozā tikai tās sēnes, ko tiešām pazīsti un proti pagatavot. Ja ir kaut mazākās šaubas par atradumu, atstāj sēni mežā – neriskē ar veselību un dzīvību! Visai droši var ņemt bekas, jo vienīgā, kas tiešām nav ēdama, ir žultsbeka jeb "rūgtene" – tā nav indīga, vien ļoti rūgta un sabojās mērci vai marinējumu. Žultsbeku var atpazīt pēc olīvzaļganās vai pelēcīgās cepurītes un izteikti rozā "šūnām" zem tās. Ja rodas šaubas, var piešaut mēli pie nogrieztā kātiņa – tā savilksies no rūgtās garšas. Droša izvēle ir gailenes – graciozas, koši dzeltenas, ar brangu kātiņu. Tām ir patīkama smarža un arī izteikta garša, turklāt tās ļoti reti ir tārpainas.

"Nākamā līmeņa" sēnes. Ja pazīsti iepriekš minētās sēnes, var ķerties pie "nākamā līmeņa" – bērzlapēm. Sarkanas, pelēcīgas, dzeltenas, rozā, zaļganas – tās var būt tik dažādas! Jāatceras, ka klajumos, sūniņās augušās lielās un biezās bērzlapes var cept bez iepriekšējas apstrādes. Savukārt purvainās vietās ievāktās, kā arī mazās, trauslās bērzlapītes būs rūgtenas, tāpēc tās pirms ēšanas jānovāra un jāizmērcē. Interesanta sēne ar izteiktu garšu ir cirtainā čigāniete – gaiši bēša, gandrīz balta, gracioza sēne, kas augot kļūst tumšāka un gluži kā bērzlape "atveras" plakana. Čigānietēm ir resns, cilindrisks kātiņš ar "svārciņiem", kas, augot lielākām, kļūst arvien garāks. Šī sēne ir bieži sastopama sausos priežu mežos sūnās, retāk jauktu koku mežos, aug no augusta līdz pat novembrim. Taču esi uzmanīgs – nesajauc šo sēni ar indīgo Patujāra šķiedrgalvīti (Inocybe erubescens Blytt).

Atšķir indīgās sēnes! Lai nekļūdītos izvēlē, jāpazīst arī indīgās sēnes. Ja sarkano, punktoto mušmiri pazīst pat pirmsskolas bērni, tad rūgto sērsēni, kas ir ļoti indīga un aug lielos puduros dažāda tipa mežos, parkos un dārzos, var viegli sajaukt ar mainīgo pacelmeni, kas aug uz lapu koku celmiem un ir ēdama. No daudzajām mežā atrodamajām mušmirēm tieši zaļā mušmire ir Latvijas indīgākā sēne. Tā ir olīvzaļa vai nedaudz brūna, reizēm uz tās cepurītes ir baltas pārslas kā sarkanajai mušmirei. Zaļās mušmires jaunajiem augļķermeņiem esot patīkama smarža. Pie pamatnes kātiņu ietver plata, maisveidīga, ieplīsusi maksts. Indīga ir arī baltā, panteru un bālā mušmire. Reiz par ēdamu uzskatīja kailo mieteni, taču arī tā satur cilvēkam kaitīgu antigēnu, kā arī uzkrāj vidē esošos smago metālu savienojumus, kas var pastiprināt saindēšanos. Kailā mietene nedaudz atgādina alksneni, taču ir gaišāka.

Mobilie palīgi. Sēņu atpazīšanai lieti noderēs "Latvijas sēņotāja ceļvedis", kas lejupielādējams AS "Latvijas valsts meži" mājaslapā "www.lvm.lv", kā arī viedtālruņu aplikācija “Sēnes Latvijā”, kas pieejama gan "Google Play", gan "AppStore".

Recepte – sēņu karbonādes: Nepieciešamas sarkano vai dzelteno bērzlapju cepurītes. Ņem katru sēni un vispirms apviļā sakultā olā, tad miltos un liek uz pannas sakarsētā eļļā. Uzkaisa nedaudz sāls un cep no abām pusēm zeltainas, ar cepamo lāpstiņu gatavošanas laikā viegli uzspiežot uz katras sēnes, lai iztvaikotu tajā esošais šķidrums. Lai labi garšo!