Aizvadītajā nedēļā Latviju pāršalca vēsts par traģēdiju, kas notika tirdzniecības centrā Maxima Zolitūdē. Iebrūkot veikala jumtam, liels skaits cilvēku zaudēja dzīvību un guva smagus ievainojumus. Šobrīd valstī izsludinātas sēras.
Šī traģēdija publiskajā telpā raisījusi veselu lērumu diskusiju. Līdzjūtība, bēdas, skumjas, dusmas un naids - visapkārt valda īsts emociju virpulis, kurā savs sakāmais ir arī multimāksliniekam Kasparam Bindemanim (attēlā).
Viņš sociālajā tīklā Facebook dalījies ar savām pārdomām, kurās aicina cilvēkus ar sērošanu nepārspīlēt.
"Sēras rit pilnā sparā. Kā jau tas bija gaidāms, lielākā daļa iedzīvotāju sēro ar pilnu krūti. Viena daļa ir tādu, kas vaimanā, otra - šķiet, ka lielākā daļa - ir tie, kas dusmās, putām uz lūpām, meklē vainīgos, un vēl viena daļa, kas ņirgājas par iepriekšminētajiem. Īsi sakot, sērotājtautas šovā zāle ir pārpildīta.
Taču lieta tāda, ka ar savu vaimanāšanu un gānīšanos mēs nevēršam notikumu gaitu par labu. Nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un tā arī tā jāuztver - bez dusmām un naida.
Saprotams, notikums ir traģisks, taču ir jāsaprot, ka šīs sakāpinātās kaislības vistiešākajā veidā kaitē bojāgājušo dvēselēm, traucē rast tām mieru, tāpēc vislabākais, ko šobrīd varam darīt, ir domāt gaišas domas, lūgt, meditēt, ko nu kurais uzskata par sev tuvāku, tā vietā, lai no šīs katastrofas uztaisītu kārtējo farsu," savās pārdomās sociālajā tīklā Facebook dalījies Bindemanis.
Šīs multimākslinieka pārdomas likušas iesaistīties diskusijā arī viņa sekotājiem un paziņām, kuri Bindemaņa izteikumus vērtē dalīti - vieni viņu atbalsta, bet citi pauduši nostāju, ka šis nav īstais brīdis, lai cilvēkiem mācītu, kā būtu pareizi jāsēro.
"Katrs lai līdzpārdzīvo pēc savas sirds. Nav jāmāca - kad un kā raudāt, vai kad un kā pārdzīvot bez asarām. Dari, kas tev jādara un nebūs jādod padomi, kas noteikti tagad nemīkstina neviena sajūtu," savu nostāju paudusi dīdžejmeitene Zane Stocka.
Savukārt īpaši aktīvi šajā diskusijā iesaistījusies joku plēsēja Andra Freidenfelda jeb Freda draudzene Agnese Vīksniņa, kura ir pārliecināta, ka dusmas ir pilnīgi normālas emocijas - šo traģēdiju filozofiski izdodas uztvert tikai tiem, kuriem nav gājis bojā tēvs vai māte, sieva vai vīrs.
"Īslaicīgas un koncentrētas dusmas nekādā veidā nekaitē. Tāpēc ir adrenalīns, kas ļauj organismam tikt ar visu galā. Taču pēc tam jāprot atslābināties. Kaitē ieilgušas, hroniskas dusmas. Galu galā, varbūt Latvijas iedzīvotājiem kārtīga sadusmošanās un sapurināšanās ir tas, kas vajadzīgs kaut kādām pozitīvām izmaiņām," savu nostāju paudusi Agnese.
Tiesa, Bindemanis viņas izteikumus apstrīdēja, skaidrojot, ka pat visās Austrumu cīņās māca, ka vajag atbrīvoties no savām dusmām, un viņš pirmo reizi dzirdot tādu teoriju, ka dusmas esot pilnīgi normāla parādība.
Ar to gan nekas nebeidzās - abi turpināja pieturēties katrs pie sava viedokļa, tā arī kopsaucēju nerodot. "Visi šūmējas vienā laidā, un tas ne pie kā nenoved. Es nepiktojos, es tikai iesaku citu ceļu, jo līdzšinējā pasaules vēsture rāda, ka mēs uzvedamies pilnīgi ačgārni," savu viedokli pamatojis Bindemanis.
