"Einšteins nebija klasisks intelektuāls introverts. Viņš mīlēja dabu un mūziku. Viņu aizrāva sievietes un māksla. Albertam patika sarunāties gan ar māksliniekiem un arhitektiem, gan ar matemātiķiem. Viņš mīlēja pilnasinīgu dzīvi," atzinis seriāla režisors Rons Hovards.
Pirms seriāla pirmizrādes 30. aprīlī "National Geographic" ir apkopojis stāstus par septiņām sievietēm, kurām bija svarīga nozīme relativitātes teorijas "tēva" dzīvē.
Māte Paulīne Einšteina
Atšķirībā no bargā tēva Hermaņa (abi attēlā), Paulīne pieredzēja mirkli, kad viņas ekscentriskais dēls iekaroja pasaules slavu. Hermanis Albertam vēlējās visnotaļ tradicionālu dzīves ceļu – augstskola, inženierzinātņu studijas un darbs ģimenes elektrokompānijā, bet Alberts no šī ceļa atteicās.
Pirmā mīlestība: Marija Vintelere
1896. gada septembrī Alberts iestājās matemātikas un fizikas skolotāju programmā Cīrihes Politehnikumā (tagad – Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā), savukārt Marija pieņēma skolotājas vietu mazā kalnu pilsētiņā Olsbergā. Einšteins sākumā sūtīja vēstules un grozus ar veļu, kuru viņa izmazgāja un sūtīja atpakaļ, taču vēlāk saziņa pārtrūka.
Pirmā sieva: Mileva Mariča
Alberts tobrīd bija aizrautīgs, niķīgs topošais zinātnieks, kurš cīnījās gan par savām profesionālajām iespējām, gan ar mātes iebildumiem pret izraudzīto līgavu. Vēl pirms kāzām pārim piedzima meitiņa Līserla, kura tika nodota aprūpē tuviniekiem un mira agrā bērnībā.
Pēc laulībām Mileva Alberta ambīciju dēļ atmeta domu par skolotājas darbu, taču serbietei bija grūti sadzīvot ar ikdienu laikā, kad viņa vēlējās runāt par zinātniskajām idejām. Mariča bija partnere, kas izaicināja zinātnieku. Tieši šīs laulības laikā Einšteins radīja teoriju, kas galu galā mainīja visu zinātnes pasauli.
Abi izšķīrās 1919. gadā, jo vētrainās attiecības kļuva pārāk smagas. Mileva ar abiem dēliem – Hansu Albertu un Eduardu – atgriezās Cīrihē, kur dzīvoja salīdzinoši lielā nabadzībā, jo slimā Eduarda aprūpe prasīja lielus līdzekļus. Einšteins Nobela prēmiju novēlēja Milevai un dēliem.
Māsa Maja Vintelere-Einšteina
1939. gadā Maja emigrēja uz ASV, taču Polam nebija atļauts ieceļot ASV veselības dēļ. Viņš apmetās pie radiem Ženēvā. Bet Maja pārcēlās uz dzīvi Alberta mājā Prinstonā, kur nodzīvoja līdz savai nāvei 1951. gadā.
Māsīca un sieva Elza Loventāle-Einšteina
Elzas tēvs Rūdolfs Einšteins bija tekstilrūpnieks Hehingenā. Viesojoties Alberta vecāku mājās Minhenē, meitene bieži spēlējās ar brālēnu. Savā švābu dialektā viņa to dēvēja par "Albertlu". 1896. gadā Elza apprecējās ar tekstila tirgotāju Maksu Loventālu, viņiem bija divas meitas – Ilze un Margo. 1908. gadā pēc šķiršanās Elza ar meitām pārcēlās uz Berlīni. 1912. gadā tur sākās viņas attiecības ar brālēnu "Albertlu". Pēc fiziķa šķiršanās tās noslēdzās ar kāzām.
Elza pavadīja Albertu daudzos ceļojumos un izbaudīja tam izrādīto cieņu un apbrīnu. 1933.gadā ģimene emigrēja uz ASV, sāka dzīvot Prinstonā, taču Elzu mocīja nopietnas veselības problēmas, un 1936. gadā viņa nomira.
Jauniņā draudzene Betija Noimena
Einšteins, kas bija 21 gadu vecāks par meiteni, darīja visu, lai iesaistītu Betiju savas ģimenes dzīvē. Viņa sieva Elza zināja par šīm attiecībām, taču nedarīja neko, lai tās novērstu.
15 gadus vēlāk, 1938. gadā, Betija no Grācas Austrijā sūtīja vēstuli Einšteinam uz Prinstonu. Atgādinot par kopīgo pagātni, viņa lūdza palīdzību izbraukšanai uz ASV. Einšteins galvoja par viņu un tā izglāba seno draudzeni no nacistiskās Eiropas.
Draudzene Margarita Koņenkova
Koņenkovas patiesā interese bija zinātnieki, kas strādāja pie atombumbas projekta. Viņai PSRS interesēs izdevās savervēt vairākus ASV kodolfiziķus. Margaritai bija draudzīgas attiecības ar "ASV atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. Kad 1935. gadā Prinstonas universitāte Koņenkovam pasūtīja Einšteina bisti, viņa sāka veidot attiecības arī ar slaveno fiziķi.
Pēc Margaritas uzaicinājuma Alberts pat tikās ar padomju konsulu Ņujorkā Pāvelu Mihailovu. Einšteins nebija tieši iesaistīts atomprojektā, tādēļ ir maz ticams, ka viņš tieši vai netieši būtu palīdzējis tapt atombumbai PSRS. Turklāt vēstulēs nekas neliecina, ka viņam būtu kaut vismazākā nojausma par Koņenkovas nodarbošanos. Koņenkovi 1945. gadā pēc valdības pavēles atgriezās PSRS, kur saņēma īpašas privilēģijas.
