"Tāpat kā daudzi citi cilvēki, arī es sev bieži uzdevu jautājumu, kāpēc pingvīni zaudējuši spēju lidot. Tāpēc es iesaistījos komandā, kas vāca datus, lai atminētu šo mīklu," britu medijiem stāstījis profesors Džons Spīkmens.
Lai iegūtu nepieciešamo informāciju, zinātnieki Manitobas universitātes (Kanāda) zoologa Kaila Eliota vadībā pētījuši pingvīniem ļoti radniecīgus putnus - kairas, kuras prot gan peldēt, gan lidot.
Koutsas salā Kanādas ziemeļos zinātnieki novēroja, ka kairas ūdenī nirst un peld ļoti labi, taču lidošana viņām ir visai apgrūtinoša nodarbe.
"Šie putni ar īsajiem spārniem lidojumam patērē ļoti daudz enerģijas - aptuveni 31 reizi vairāk nekā miera stāvoklī. Savukārt ūdenī viņi patērēja daudz mazāk enerģijas nekā citi putni. Mūsu novērojumu rezultāti saskanēja ar biomehāniskā modeļa rādītājiem," skaidrojis Spīkmens.
Tādējādi zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka pingvīni izgājuši uz evolucionāru kompromisu - pārstājuši tērēt spēkus lidošanai, kas viņiem ļāvis pilnveidot peldēšanas iemaņas.
"Evolūcijas gaitā pingvīnu spārni kļuva aizvien piemērotāki peldēšanai okeānā, kur viņi ieguva barību, bet lidošana kļuva aizvien grūtāka. Tad kādā brīdī pingvīni vairs nespēja tik daudz spēku tērēt lidošanai un kļuva par sauszemes putniem ar elastīgām pleznām," mediji citē profesora vārdus.
Jāpiebilst, ka zinātnieki bija ilgi lauzījuši galvu, cenšoties saprast, kāpēc pingvīni neizmanto spārnus, lai aizmuktu no saviem ienaidniekiem.
"Daudzi pingvīnu dzimtas putni ir tādu dzīvnieku kā jūras leopards un jūras kotiks medību objekts. Risku tikt apēstam varētu mazināt, ja pingvīnu no saviem sekotājiem vienkārši aizlidotu.
Tāpēc arī mūsu jaunā teorija izskaidro iemeslus, kāpēc pingvīni to nedara, proti, ar labi attīstītām pleznām lidot nav ne iespēju, ne vajadzības," secinājis Kails Eliots.
