Savam eksperimentam pētnieki bija izraudzījušies Rheobatrachus varžu ģenētisko materiālu - šīs vardes dzīvoja Kvīnslendā un pilnībā izmira pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū.
Izmirušo abinieku DNS zinātnieki ievietoja analoģiska tipa donoru olās - šis process tikai nedaudz atšķiras no aitiņas Dollijas radīšanas, tas ir, no klonēšanas. Un dažas dienas vēlāk donora materiālā radās dzīvība - tā bija Rheobatrachus varde, kas dzima pēc 30 gadu ilga pārtraukuma.
"Sākumā ola mums šķita neaktīva, un mēs jau pārstājām cerēt uz veiksmīgu eksperimenta iznākumu, bet tad pēkšņi šūnas sāka dalīties," ar entuziasmu vietējai presei stāstījis pētnieks Maiks Ārčers.
Kolēģa sajūsmai pievienojas arī biologs Maikls Mahounijs: "Mēs pirmo reizi spējām augšāmcelt izmirušu dzīvnieku sugu!"
Lai gan embrijam tā arī neizdevās pārvērsties par kurkulīti, zinātnieki nav izmisuši un stāsta, ka tas ir tikai laika jautājums - agrāk vai vēlāk šūnas kodola somatiskā pārnese būs veiksmīga un ļaus radīt dzīvotspējīgu pieaugušu eksemplāru.
Lai gan vēl nesen šādas idejas bija zinātniskās fantastikas lauciņš, jaunās tehnoloģijas ļauj cerēt, ka patiešām uz Zemes kādreiz varētu dzīvot izmirušas sugas. "Mēs plānojam izdarīt tā, lai šīs sen izmirušās vardes atkal lēkātu pa mūsu planētu," nākotnes plānos dalījies Ārčers.
Kamēr biologi cenšas atdzīvināt izmirušās dzīvnieku sugas, arī ģenētiķi nesēž, rokas klēpī salikuši. Piemēram, britu profesors Džordžs Čērčs izstrādā projektu, kas, pēc viņa vārdiem, ļaus augšāmcelt cilvēkus, kas izmiruši pirms 33 000 gadu.
Profesors cer atrast sievieti, kura piekristu savā dzemdē implantēt "neo-neandertālieša" embriju. Viņš uzskata, ka cilmes šūnas, kas satur izmirušo cilvēku DNS, ietekmēs augļa veidošanos un ļaus tam attīstīties "neandertālieša virzienā".
Lai gan Čērča ambiciozais plāns teorētiski ir iespējams, cilvēka reproduktīvā klonēšana Lielbritānijā tiek traktēta kā kriminālnoziegums.
