Žurnāls "Foto Kvartāls" sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojektu "kim?" 19.martā Spīķeros (Maskavas iela 12/1) atklās pirmo specializēto fotomākslas izstāžu telpu "FK galerija". Jaunā galerija paredzēta, lai iepazīstinātu ar Latvijas un citu valstu autoru jaunākajiem darbiem. FK galerijas veidotāji sola tikšanās ar māksliniekiem, diskusijas, lekcijas. 19.marts jaunajā telpā būs atklāšanas diena arī Aļņa Stakles darbu izstādei "L.S.D. Living Space Daugavpils" (Dzīves telpa Daugavpils). "L.S.D. Living Space Daugavpils" foto sērija kā izstāde Latvijā būs skatāma pirmo reizi, tāpēc aicinājām Daugavpilī mītošo Alni Stakli atbildēt uz jautājumiem gan par izstādi, gan par foto lietām Latvijā.
Delfi: Vai tas, ka 19. martā jauno fotomākslai domāto galeriju atklās ar izstādi "L.S.D. Living Space Daugavpils", norāda uz "LSD" sērijas turpināšanu? Būtībā jautājums ir par to, vai jūsu izstādes saturiski ir nemainīgas un pabeigtas (ja tā, kā jūs nosakat to, ka sērija ir pabeigta? Jūsu recepte...), vai arī tās maināt, veicat atkārtotu atlasi, piemērojot vietai, kur izstāde notiks, tā brīža kontekstam, sajūtām...?
Alnis Stakle: Ne gluži. Izstāde galerijā vairāk norāda uz Alises Tīfentāles[1] (kuratores) izvēli eksponēt manus darbus galerijā. Savukārt es biju tas, kurš izvēlējās, kurus tieši darbus rādīt galerijā.Tā kā LSD sērijas darbi man ir ļoti tuvi emocionālā nozīmē un nekad kā izstāde nav tikusi eksponēti Latvijā, tāpēc arī šāda izvēle. Izstāde vienmēr ir saistīta ar kādu konkrētu vidi un/vai telpu, kas katru reizi ir savādāka. Tieši izstādes vides konteksts bieži vien nosaka darbu izlasi, tehnoloģijas un instalāciju kopskatus. Šoreiz izstāde ir eksponēta varbūt mazliet neraksturīgi man, jo bieži vien izstādēs darbus esmu izvietojis dažādos līmeņos un izgatavojis dažādos formātos, tādējādi veidojot instalācijas, kurās vēstījums ir visu darbu summa, nevis atsevišķi darbi. Šajā izstādē vēstījums arī ir visu darbu summa, tomēr izstāde ir veidota, neizceļot kādus konkrētus darbus vairāk. LSD sēriju turpināt vai neturpināt nav pašmērķis, bet reizēm tiek nofotografēts kaut kas atbilst šai sērijai vizuāli un konceptuāli. Protams, arī konkrēta laikposma sajūtām ir liela nozīme jebkurai izstādei. Vienmēr esmu uzticējies intuīcijai fotografējot, veicot izlasi, utt.
Jānis Borgs rakstā par izstādi "Privāts"[2], norāda uz jūsu darbu hipnotiskumu un papildus dimensiju, kas "vērotāju rauj iekšā transa atvarā". Lai arī tas teikts par sēriju "Māju sajūta", arī "LSD", cik bijis iespējams redzēt, ir maģiska un ievelkoša sajūta. Vai tas, ka nosaukums "Living Space Daugavpils" pastiprināts ar abreviatūru L.S.D., ir norāde uz halucinogēno iedarbību? Varbūt tas norāda uz ko citu? Uz ko?
L.S.D. abreviatūra ir nākusi no manas pieejas, arhivējot negatīvus un darbus. Es to sāku izmantot jau pirms LSD sērijas darbiem, lai vienkāršāk varētu orientēties savā arhīva (kas man joprojām sagādā grūtības).
Mani priecē, ja kādam veidojas "ievelkoša sajūta", tomēr kā mākslinieks es ļoti perfekti apzinos, ka filozofiski medijiem (tai skaitā fotogrāfijai) ir raksturīgs "klusums", nevis kaut kāda iedarbība uz potenciālo mediju ziņojuma patērētāju. Ar "klusumu" es domāju, ka cilvēki (skatītāji) ir tie, kas piešķir nozīmes redzētajam un tieši mediju ziņojuma patērētāja iekšējās atskaites sistēmas, kas darbojas, bāzējoties indivīda pieredzē, ir pamatā visām sajūtām, ko rada mediji.
Par halucinogēno iedarbību runājot, atzīmēšu, ka psihofizioloģiski fotogrāfija rada līdzīgas izmaiņas smadzenēs kā realitātes uztvere. Tomēr atšķirība ir tāda, ka fotogrāfija ļauj vienu skatu un sekojoši arī sajūtu spektru turpināt relatīvi bezgalīgi. Fotogrāfijas aplūkošana ir kā atgriešanās vienā un tajā pašā punktā, kad vien tu pats vēlies to un bieži vien atrodot arvien jaunas detaļas fotogrāfijā. Arī mana izstāde "Flash Back" Modern Art Oxford (Lielbritānija) konceptuāli bija saistīta ar fotogrāfijas halucinogēno dabu un tās pārākumu (sajūtu aspektā) attiecībā pret realitāti. Vēlos atzīmēt, ka fotografēšanai manā gadījumā nav nekādas saiknes ar apreibināšanos, kas norobežo cilvēku no apkārtējās pasaules, bet fotografēšanas process ir balstīts vairāk kontemplatīvā pieejā, kas ļauj izbaudīt tādu kā savdabīgu saplūšanu ar apkārtējo vidi.
"L.S.D. Living Space Daugavpils". Divi dažādi avoti sniedz atšķirīgu "LSD" datējumu. Jūsu mājas lapā - 2002-2008, savukārt Tīfentāles grāmatā pie bilžu parakstiem ir 2001-2006. Kā ir pareizāk?
Mana mājas lapā bija ieviesusies kļūda par sērijas sākuma datumu. Pirmās bildes no sērijas ir datējamas ar 2001. gadu.
Ja salīdzina abus minētos ciklus, "LSD" šķietami lielāka nozīme bijusi īpašam, unikālalam fotomirklim, ko nav iespējams atkārtot. Savukārt "Māju sajūta" rada iespaidu, ka mākslinieks pirms fotogrāfēšanas veicis objekta izpēti un tehniski sagatavojies, lai nepieļautu kļūdu. Par to jūs stāstat arī intervijā Alisei Tīfentālei. Citāts: "bieži ir tā, ka apzināti nofotografēju tikai vienu reizi un iegūstu tikai vienu negatīvu, kaut šādā atsevišķā gadījumā jārēķinās ar personīgajām kļūmēm un tehnoloģiskajām nejaušībām". Cik biežas jums kā profesionālim mēdz būt kļūdas? Vai tas, ko redzam izstādēs, apzīmējams ar "tā nebija kļūda"? Vai ir gadījies pārsteigums par kļūmēm un nejaušībām?
Daļēji uz šo jautājumu atbildēju iepriekšējā jautājumā, norādot uz kontemplatīvu pieeju kā pamatu manai fotografēšanai. Kaut arī reizēm man ir grūti nošķirt vai fotografēšanas mirklis ir pats svarīgākais visā procesā. Vairumā gadījumu pārvietošanās vidē ir pamatiemesls un fotografēšana ir piedeva šim procesam. Kļūdas ir divējāds jēdziens. Piemēram, vai nejaušības un sagadīšanās ir kļūdas vai tomēr jauna pozitīva pieredze... Darbus, kas nonāk izstādēs es neattiecinātu uz kļūdām. Ja runāt par fotogrāfijām no LSD sērijas, piemēram, atspīdumi dažādās virsmās, cilvēki un krāsaini priekšmeti "pareizajās" vietās un pozās, kas ir šīs sērijas valodas pamatā, ir tieši tādi un tur, kur tos fotografējot redzēju. Šādā sagadīšanos un kļūdu aspektā pieeja abām iepriekšminētajām sērijām ir identiska. Vienkārši laikposms, kas ir pavadīts eksponējot negatīvu ir atšķirīgs (1/30 sekundes daļa - 15 minūtes). Tomēr tehnoloģiskās nejaušības, kas vairumā gadījumu ieviešas ne manas vainas dēļ (laboratorijas) ir un es ar to samierinos. Nekad neesmu nožēlojis fotogrāfiskus zaudējumus ilgāk par piecpadsmit minūtēm.
Jānis Borgs minētajā izstādes recenzijā izsakās, ka saskatījis pozitīvu māksliniecisku potenciālu, tomēr uzskata, ka par "jauno vilni" Latvijas fotomākslā runāt, šķiet, ir pāragri. Kāds ir jūsu skatījums uz fotomākslu šodienas Latvijā? Vai "vecais vilnis" (acīmredzot 60.-80. gadi) ir pacēlis latiņu tik augstu, ka tā nav pārlecama? Vai fotomākslā uzcelts panteons, kurā uzrāpties praktiski nav iespējams? Starptautisku panākumu tak netrūkst jums un citiem jūsu paaudzes fotomāksliniekiem? Vai fotomākslas "difūzais stāvoklis" (J. Borgs) un mākslinieku savrupība ir iemesls?
Gribētos jau teikt, ka mums (LV fotogrāfiem) ir "baigais" potenciāls, bet dažas nesenas fotogrāfijas izstādes samērā labās institūcijās manī ir radījušas šaubas par fotomākslas (man nepatīk šis jēdziens) jaunās paaudzes potenciālu. Kaut arī pats joprojām tieku pieskaitīts pie tā sauktās jaunās paaudzes fotomāksliniekiem. Tomēr par 60.-80. gadu "latiņām un panteoniem" esmu vēl skeptiskāks. Man šķiet, ka tā ir ilūzija, ka Latvijas fotomāksla bija kaut kas īpašāks nekā citās Padomju Savienības vai Eiropas daļās. Vienkārši institucionālās struktūras un mērinstrumenti bija savādāki. Varētu pat teikt, ka tad tie vispār bija, bet šobrīd Latvijā nav tādas nozares kā fotomāksla un attiecīgi šķiet, ka ir fotomākslinieku (vēl viens briesmīgs jēdziens) neesamība. Es to nesaku ar nožēlo, jo tas, ko mēs saucam par fotomākslu 60. - 80. gadu kontekstā vairumā gadījumu bija amatieru fotogrāfijas salonos sapelnīti lauri. Un šiem lauriem ar fotogrāfiju mūsdienu (laikmetīgās, modernās, vai kā to tīk saukt...) mākslas kontekstā gan nebija (60.- 80. gados), gan arī nav nekāda sakara šobrīd. Tas, uz ko tiecas tā saucamā jaunā paaudze, ir aprite mākslā, kas notiek galerijās un muzejos ar visām no tā izrietošajām sekām - darbu iekļaušana kolekcijās, izstādes, granti jauniem projektiem, darbu tirdzniecība, utt. Starptautiskie panākumi arī ir relatīvs jēdziens, kas bez institucionāla (galerijas, muzeji, mākslas dīleri, kolekcionāri, utt.) atbalsta gandrīz kā nav iespējami. Protams, arī diskusijas iztrūkums ir starp paaudzēm, reģioniem, vienaudžiem un tas neveicina fotogrāfijas kā mākslas nozares attīstību Latvijā.
Pie kā jūs tagad strādājat? Kas šogad iecerēts?
Šobrīd galvenokārt nodarbojos ar promocijas darba rakstīšanu un reizēm arī domāju par mākslu. Man ir gan vairākas ieceres, gan darbu sērijas, kas ir iesāktas. Viena ir fotogrāfiju sērijām, ko es šobrīd fotografēju jau otro gadu ir par maniem vecākiem un "jauno Latviju". Tā ir izvērtusies ilglaicīgākā darbā nekā biju iecerējis un šķiet, ka vēl ilgi turpināsies. Iespējams, ka drīzumā būs šo darbu izstāde arī Latvijā.
Un visbeidzot - jūsu novēlējumi jaunajai galerijai...
Manuprāt, galerija, kas nodarbojas ar fotogrāfiju ir viens no loģiskiem soļiem (pirmais ir žurnāls "Fotokvartāls" ), kas varētu hipotētiski pietuvināt Latvijas fotogrāfiju starptautiskai mākslas apritei. Tāpēc, mani novēlējumi vairāk robežojas ar izbrīnu par Alises Tīfentāles apņemšanos ar kaut ko tik marginālu (finansiālā un kulturālā nozīmē Latvijā) nodarboties. Es ceru, ka galerija būs dzīvotspējīga un kalpos kā "logs" Latvijas fotogrāfiem uz Rietumu mākslas tirgu. Tas varētu būt svarīgākais Latvijas fotogrāfijas kontekstā šobrīd.
Paldies!
Izstāde "L.S.D. Living Space Daugavpils" FK galerijā būs skatāma līdz 11.aprīlim. FK galerijas izstādes DELFI afišā!
[1] Alise Tīfentāle - žurnāla "Foto Kvartāls" galvenā redaktore, sērijā "Studijas bibliotēka" iznākušās grāmatas "Alnis Stakle" (R: Neputns, 2009) autore.
[2] Publicēta žurnālā "Studija" 2009. gada oktobra-novembra numurā (Nr.68). Lasiet arī šeit.