Vērtējums:
Noformējumā "Rūtiņu burtnīcas lapa ar tējas krūzes nospieduma pleķi" iepakotais Jaunā Rīgas teātra darbinieku mūzikas albums ir viens no tiem Latvijas popmūzikas meinstrīma praksēs neierāmējamajamiem mākslas darbiem, kuri ik pa laikam uzrodas un liek iejūtīgam klausītājam sajusties kā slepenas brālības biedram.
Albumu veido 18 Jēkaba Nīmaņa sacerētās dziesmas, no kurām četras kopā ar Andri Keišu tiek izpildītas izrādē "Latviešu mīlestība", un daudziem zvērinātiem vai nejaušiem JRT apmeklētājiem spilgti palikušas atmiņā sakarā ar Kuzņecova porcelāna pieminēšanu skaņdarbā "Tēja" un otrās balss sirsnīgo "ū-ū" skaņdarbā "Guna", kas katrā izrādē uzviļņo smieklus publikā.
Cilvēkiem, kas pirmo reizi dzird vārdu Nīmanis un kuriem nav ne mazākās nojausmas, par kādu mūzikas žanru šeit varētu būt runa, jāsāk ar to, ka skaidri jāapzinās: tieši tāpat kā JRT radikāli atšķiras no citiem Latvijas teātriem, Nīmaņa un kolēģu projekts ir totāli kaut kas cits nekā "Ilga", "Drama" un citas konvencionālās skatuves mākslinieku dziedāmblices.
Albumam gan nebūtu nācis par sliktu būt par dziesmām piecām īsākām, jo zemstrāvas, kas pateiktas daudzās dziesmās, ir tik spēcīgas, ka atkārtošanās, kaut vai tikai naga tiesu zemākā līmenī, jau vairs nav pašmērķīgi nepieciešama. Kā interesantākie skaņdarbi katrs ar savu ideju jāmin raksta sākumā citētā bardiskā "Tēja" elēģiskie "Valsis uz jumta", "Es satiku tevi", klasisks Čaka Berija tipa rokenrols "Baiba", road-country "Dziesma manai meitenei". Subjektīvi tomēr absolūts favorīts man šķiet nākamais diskotēku hits – pankroka grāvējs "Tulpītes".
Liels atklājums bija Daudziņa teksti, jo, lai gan šajā kungā slēptā ēverģēlība bija acīmredzama jau kopš "Arkādijas" "aha-aha" gega, tomēr pēdējos gados kolēģu pigori ("kad es aizbrauc uz Sabil pie muterīts, mēs vislaik lecās" / "Un tad man beidzās cukurs", utml), radīja iespaidu, ka dullību toņa noteicēja lomās no šī pulciņa pozicionējas citi, kamēr Daudziņš gremdējas "Vectēva" tematiskajā nopietnībā.
Formāli "Dziesmu par mīlestību" vienojošais žanrs droši vien būtu nodevējams par nacionālterapeitisku šansonu, bet ideoloģiski tas viennozīmīgi ir neoromantisms. Pie tam tik augsta līmeņa neoromantisms, ka šāda albuma iznākšana ir Notikums ar lielo burtu Latvijas kultūrdzīvē. (Paldies idejas iniciatoram R.T., kurš jau pirms diviem gadiem šā raksta autoram pavēstīja par nepieciešamību organizēt albuma izdošanu, un nu re – gatavs!)
Albumu noteikti nevajadzētu iegādāties cilvēkiem, kas uzskata, ka īsta dziesma ir nevainojami instrumentāli tehniski izpildīta, ar ausij patīkamu, no klišejām brīvu tekstu.
Kopā ar "Gaujarta" "Koncertu kultūras namā" šis albums iezīmē 2009.gadu kā sākumpunktu neoromantiķu kustībai, kuri kā Alvja Hermaņa vecajā sauklī "bliež ar maigumu". Tas ir brīnišķīgs sākums neoromantismam kā jaunai kontrkultūras ideoloģijai. Jo ir acīmredzami: ja reiz meinstrīms ir kļuvis truli brutāls, tad tiem, kas ir pret meinstrīmu, vairs nav jēgas būt lecīgiem un pamanāmiem. Nāk iekšupvērstas un apcerīgas kontrkultūras laiki. Un te arī atbilde vienam ļoti prominentam Latvijas blogosfēras pārstāvim, kas pēdējā laikā gaužas, ka jaunajai paaudzei neesot "dvižoka".