Tas notika tālajā 1976. gadā. Toreiz strādāju Latvijas Televīzijas apvienībā Telefilma–Rīga par kinooperatoru, un man bija jauns motorollers. Tuvojās pavasaris, galvā rosījās tāds liels nemiers. Vajadzēja kaut ko izdomāt, lai uz lielās valsts rēķina varētu paceļot.
Protams, jātaisa filma par brālīgajām republikām. Uzrakstīju scenārija pieteikumu. Tas ir apmēram tas pats, ko mēs tagad saucam par projektu. Apsolījos uzņemt dokumentālu filmu Labdien, ikdiena! trīs sērijās, katru 15 minūšu garumā. Stāstīšu par darbaļaužu dzīvi brālīgajās padomju republikās, rādīšu saimnieciskos sasniegumus, jaunceltnes, rosīgo ikdienas dzīvi, arī vēstures un kultūras pieminekļus. Lai priekšniecība scenāriju pieņemtu, vajadzēja tajā iekļaut arī politiski nozīmīgas lietas. Izpētīju vissavienības presi un sastādīju maršrutu.

Uzbekistānā zemestrīce bija izpostījusi mazu pilsētiņu Gazļi, un to atjaunoja komjaunieši no visas lielās dzimtenes. Tadžikistānā būvēja milzīgu hidroelektrostaciju. Piemetu vēl dažas politiski pareizas frāzes, un lieta aizgāja. Bet ja godīgi – kāda gan tur ideoloģija? Cilvēkiem būvē jaunas mājas, ceļ spēkstaciju. To dara visos laikos visā pasaulē.

Gatavā filma nebija nekāds šedevrs. Tas vispār nav sevišķi nopietni – filmēt ceļojumā. Pirmkārt, viss notiek paviršā garāmskrējienā. Otrkārt, nav iespējams izveidot kaut cik jēdzīgu dramaturģiju. Nezini jau, kas izrādīsies interesants, kas ne. Savas nopietnās filmas es taisīju Latvijā. Bet Labdien, ikdiena! filmēju tikai tādēļ, lai apceļotu tālas zemes.

Filmu uzņēmu uz 16 mm krāsainās lentes ORWO, kas nāca no Austrumvācijas. Krievijā ražotā kinokamera 16–SP bija viegla un gana laba, starp citu, špikota no rietumvācu Arrifleks. Pats filmu samontēju, pats ierunāju komentāru. Par filmas direktoru – tas ir aptuveni tas, kas tagad producents – izvēlējos Robertu Hartvigu, ar kuru ne reizi vien biju kopā strādājis. Roberts ir cilvēks, uz kuru var paļauties visās dzīves situācijās.

Fotogrāfijas, ko uzņēmu pa ceļam, protams, būtu iznākušas daudz interesantākas, ja nebūtu jātaisa filma. Abus darbus reizē izdarīt ļoti labi, ja vēl pats esi šoferis, faktiski nav iespējams. Fotografēju, ja tā var teikt, ar kreiso kāju, tikai sev pašam par piemiņu. Kāpēc braucu viens? Nu nebija taču neviena tik dulla, ko paņemt līdzi. Es toreiz biju 36 gadus vecs šķirtenis un darbaholiķis vienlaikus, patika braukt ar moci, patika filmēt un gribējās redzēt pēc iespējas vairāk.

Motorollers un nauda

Man bija pavisam jauns, ieroču un patvāru pilsētā Tulā ražots motorollers Tūrists ar 200 cm3 divtaktu motoru. Ar tādu dzelzīti var lieliski ceļot arī divatā. Turklāt priekšrocība bija tā, ka šim motoram ir piespiedu dzesēšana ar ventilatoru. Karstajos tuksneša apstākļos motors nepārkarst, arī braucot lēni un ar lieliem apgriezieniem. Uz bagāžnieka uzsēju telti, guļammaisu un pieclitrīgo benzīnkannu rezervei. Visu pārējo sabāzu lielā mugursomā. Vienīgi kinokamerai izgatavoju polsterētu kasti, ko uzkāru kaklā un turēju klēpī.

Septiņdesmitajos gados pat Rīgas ielās bija daudz motociklu, nemaz nerunājot par laukiem. Kādēļ cilvēki izvēlējās motociklus? Tikai tādēļ, ka tie bija lēti un tos varēja dabūt bez rindas. Ja žigulis maksāja pāri par pieciem tūkstošiem rubļu (cenas padomju rubļos aptuveni atbilst mūsu latiem), tad mans rolleris – tikai 450 rubļus. Par vienas lielas filmas honorāru es tādu varēju nopirkt. Tagad motocikls bieži vien ir dārgāks par lietotu automašīnu. Tas man šķiet ārprātīgi perversi. Jo reizēm taču pasaulē līst arī lietus, dažkārt ir pat sals. Gribētu redzēt rokeri, kas lietainā rudens dienā ar moci atbrauc uz operas pirmizrādi. Manuprāt, automobilis ar nekrāsota finiera virsbūvi ir daudz vērtīgāks par zelta motociklu.

Komandējuma nauda toreiz bija 2,60 rubļi dienā. Par to ēdnīcā varēja paēst vienas pamatīgas pusdienas. Vai arī divas pieticīgas pusdienas. Viesnīca maksāja rubli vai divus. Zvaigžņu tām nebija. Tomēr ar komandējuma naudu vien ceļā iztikt nevarēja. Roberts sēdēja Rīgā un sūtīja manu algu uz pilsētām, kuras es norādīju telegrammās. Mana alga bija 180 rubļi mēnesī. Benzīnu toreiz deva pret taloniem. Tos nez kādēļ varēja nopirkt gandrīz tikai maizes veikalos. Mazākā deva bija pieci litri. Benzīntanki (uzpildes stacijas), kuros degvielu deva par skaidru naudu, gadījās ļoti reti. Litrs benzīna maksāja septiņas kapeikas. Ar to es varēju nobraukt apmēram 25 kilometrus. Kad manas filmas trīs sērijas bija gatavas, par honorāru varēju nopirkt pusotra jauna rollera.

Maršruts Izbraucu no Rīgas 22. aprīlī. Mans ceļš veda caur Lietuvu, Baltkrieviju, Ukrainu, Krievijas dienvidiem, Gruziju, Armēniju un beidzās Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Tur dzīvoja režisors Oktajs Mir–Kasimovs, ar kuru reizē mācījos kinoinstitūtā Maskavā. Viņa garāžā atstāju savu braucamo un ar lidmašīnu atgriezos Rīgā. Samontēju pirmo sēriju, ierunāju tekstu, sagaidīju pirmizrādi, nosvinēju Jāņus un 14. jūlijā atkal devos uz Baku. Kāpu uz dzelzīša un devos filmēt 2. un 3. sēriju. Ar prāmi pārcēlos pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku, braucu caur Turkmenistānu uz Uzbekistānu, pāris dienu nodzīvoju zemestrīces izpostītajā Gazļi, tad caur Buhāru un Samarkandu devos uz Tadžikistānu, iekšā Pamira kalnos, līdz vietai, kur cēla Rogunas HES. Tur pabeidzu filmēt un 11. augustā sākās mājupceļš cauri Kazahstānai un Krievijai. Nekādas filmēšanas vairs! Tā gribējās mājās! Rīgā iebraucu 25. augustā. Piecpadsmit dienās biju nobraucis 5700 kilometrus. Bet pavisam nobraucu 16 tūkstošus kilometru. Viens. Visus piedzīvojumus nevar izstāstīt. Mans lielākais guvums bija tikšanās ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

Šaušalas tuksnesī

Turkmenistānā, kādus 150 kilometrus aiz Krasnovodskas pirmo reizi nakšņoju tuksnesī. Tajā apvidū tas bija līdzens un ciets. Vaļēju smilšu tikpat kā nebija. Reti augi, galēji kalsni krūmeļi bez lapām. Pasaule tur šķiet neiedomājami liela, bet pats tu jūties mazs, mazs. Taču brīvs un nozīmīgs. Pirmajā reizē aizbraucu no šosejas vismaz kilometru. Gribējās, lai mani neviens neierauga. Vēlāk pieradu un nakšņoju ļoti tuvu ceļam. Vai vienam tuksnesī nav bail? Nē, jo tur taču neviena nav. Bet čūskas? Manuprāt, cilvēki iedalāmi divās grupās – tie, kuriem rādās čūskas un pārējie. Es piederu pie otrajiem. Bet man tā patīk čūskas! Tomēr visa ceļojuma laikā neredzēju nevienu. Gadījās tikai mazas, dīvainas ķirzaciņas. Briesmu brīdī tās ātri paluncināja savu ķermenīti un sekundes laikā iegrima smiltīs kā ūdenī.

Pirmais vakars tuksnesī bija ļoti skaists. Iedomājieties, saule lēnām tuvojas apvārsnim, pūš viegla vēsmiņa, spirdzinošs klusums maigi glāsta ausis. Nevienas dzīvas radības. Tikai tālu, tālu redzami trīs kamieļi un divi cilvēki. Sāku uzstādīt telti. Paskatos vēlreiz. Dīvaini – tagad ir divi kamieļi un trīs cilvēki. Vai man rādās? Beidzot telts gatava. Paskatos. Četri kamieļi un viens cilvēks! Vai man sākušās gļukinācijas? Kur rodas kamieļi, kas apēd cilvēkus? Skatos uzmanīgi, līdz acis sāka asarot. Jā! Viens cilvēks sakustas un pārvēršas par kamieli. Sasodīts, kamielis pēc kamieļa taču izskatās tikai profilā!

Turpinājums sekos...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!