Ausekļa Baušķenieka reālistiski satīriskā daiļrade vai paradoksu glezniecība ir savrupa parādība 20. gadsimta latviešu mākslā, kas neiekļaujas nevienā no izdomātiem stiliem un virzieniem šajā laika periodā.
Protams, viņa mākslu var vispārināti pieskaitīt arī sirreālisma virzienam, bet tas atkal neizteiks pilnībā Baušķenieka darbu būtību, kur pamošanās daudz svarīgākas nekā sapņošana. Mēģinot atbildēt uz jautājumu, ko mēs vispār redzam sirreālistu gleznās, var apgalvot, ka jebkuru no raksturojumiem būs jāattiecina ar terminu "realitāte", varbūt sagrozīta, neloģiska un neizprotama, bet tomēr realitāte.
Tāpat arī Baušķenieka sadzīves žanros detalizēti uzgleznota vide dod mānīgu priekšstatu par līdzību ar mūsu pasaules realitāti. Mākslinieka darbos tēlotas ikdienas ainas caurstrāvo ironiskas un groteskas intonācijas, kas liek skatītājam pasmaidot aizdomāties par daudzām situācijām aplūkojot tās no neierasta skatapunkta.
60. gadu sākumā savos darbos Baušķenieks vairāk pievērsās viņam personīgi tuvajām tēmu lokām, apspēlējot sižetus no mākslinieku dzīves un ģimenes locekļu savstarpējo attiecībām, saskatot tajā daudz komiska un ačgārna. Pakāpeniski mākslinieka intereses pavērās plašumā, tuvojoties apkārtējas dzīves kritikai. 70.-80. gadu mijā gleznotājs kļuva drošāks, asāks, satīriskāks.
Tad arī parādījās daudzas kritiski ievirzītas gleznas, kas sagādāja galvassāpes funkcionāriem, saskatot pretpadomju propagandu tur, kur tās nebija, jo savās gleznās Baušķenieks aizstāvēja cilvēka tiesības uz brīvu un pilnvērtīgu dzīvi, bez muļķības un naida. Bet, lai palīdzētu skatītājam pašam atrast ceļu, mākslinieks izvēlējas runāt par to, it kā stāstot jokus vai anekdotes. Tieši tāpēc labākajos darbos zem smaida vai satīras garozas no pavirša skatītāja paslēptas meistara pārdomas par dzīvi plašākā un dziļākā nozīmē.
Darbā "Kritika" kariķētā maniere iemūžinājis situāciju, kad sadurās divi viedokļi un divas paaudzes. Jaunie gleznotāji vienmēr nāk ar savu galveno piedāvājumu – "nojaukt" visu kas bija līdz viņiem un pievērsties beidzot īstajai mākslai. Bet, kā zināms, tieši no tādiem radikāliem reformatoriem ar laiku top visstūrgalvīgākie konservatori.
Gan pirmie, gan otrie, attēloti gleznā viskarstākās polemizēšanas brīdī, kad sirmo meistaru autoritāte tiek likta svaru kausā pret jaunatnes maksimālismu. Tādas radošās apspriešanas notika gan Mākslinieku savienības nama darbnīcās, gan, piemēram, pēdēja stāva studijā Elizabetes ielā, kuru vairākas desmitgades vadījis Laimdots Mūrnieks par ko viņam pateicīgas vairākas mākslinieku paaudzes.
Glezna varētu būt gandrīz reālistiska, ja šī notikuma epicentra neatrastos mazā kaila mākslinieka figūriņa. Tas ir viņš, kurš uzgleznojis darbu, kuru aizstāv vieni un noliedz citi. Tas ir viņš, kurš sacēla ap sevi šo vētru. Un tagad viņš stāv pliks kā Ādams pēc grēkā krišanas, piesedzoties ar krāsu paleti. Nožēlojams un neaizsargāts no kritikas. Tāpēc - būsim uzmanīgi kritizējot mākslinieku darbus.
