Kopš 2007.gada ārpusē pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" pastāvīgai apskatei gaismā izcelta pavisam neliela, bet izcila daļa tēlniecības, ko savā tēlniecības kolekcijā glabā muzejs.
Granīta portretos šeit sastopami Latvijas kultūras dižie – piemēram, Krišjānis Barons, Emīls Dārziņš, Eduards Smiļģis, Raimonds Pauls, arī pasaules diženais Ludvigs van Bēthovens, kā arī divi tēlnieces Lilijas Līces kumeliņi.
Portretu rindas vidū, tumšā pulētā granītā kalts mūsu nacionālās tēlniecības skolas veidotāja Teodora Zaļkalna (1876-1972) portrets. Tā autore ir Lea Davidova–Medene (1921-1986), kas ir viena no izcilākajām personībām latviešu tēlniecības vēsturē. Viņa tēlniecībā ienāca 20. gadsimta 50. gadu vidū - laikā, kad padomju mākslā pamazām uzplauka monumentālisms.
Sešdesmitajos gados attīstījās estētika, kas pazīstama ar nosaukumu "skarbais stils". Interese par vēsturiskām tēmām, heroiskām kompozīcijām bija nesaraujami saistīta ar laikmeta ideoloģisko programmu. Tomēr mākslinieku radošā brīvība pat visnepateicīgākajos apstākļos vienmēr atrod savu izpausmes veidu. Sešdesmitajos gados intensīvi attīstījās portreta žanrs – vienlaikus gan kā "padomju cilvēka" reālā vai vēlamā tēla portretēšana, gan arī kā pievēršanās kultūras darbinieku, mākslinieku laikabiedru attēlojumam.
Sešdesmito gadu tēlniecības interese par plastiski konstruktīvajiem elementiem, portretu, kā arī par akmenstēlniecību kopumā, lielā mērā saistāma ar tām tēlniecības tradīcijām, ko bija iedibinājusi mūsu pirmā profesionālo latviešu tēlnieku paaudze – Kārlis Zāle, Gustavs Šķilters, Emīls Melderis, Marta Skulme un Teodors Zaļkalns.
Tēlniece Lea Davidova–Medene ir paraugs gan šo tēlniecības tradīcijas turpinājumam, gan spēcīga individuāla stila izkopšanā. Un tas ir tikai likumsakarīgi, jo tēlniece līdzīgi kā citi viņas laikabiedri no šiem meistariem mācījās tiešā vai pastarpinātā veidā. Teodors Zaļkalns no 1944. – 1958. gadam bija profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā, viņš bija arī Davidovas–Medenes 1949. gadā aizstāvētā diplomdarba vadītājs. Gandrīz divdesmit gadus pēc akadēmijas beigšanas, savas radošās darbības visražīgākajā posmā, Davidova–Medene savu pasniedzēju un autoritāti iemūžinājusi granītā.
Ikviena pulētā granīta šķautne – Zaļkalna matu mīnija, uzacis, zods – veidoti kā maksimāli vienkāršas, ģeometriski skaidras formas, kuru harmonija rada pārsteidzoši precīzu tēlnieka portretu. It kā atbrīvojies no visa liekā, darbs savā tektoniskajā un emocionālajā nospriegotībā ir tik monumentāls, ka ir uzlūkojams kā Zaļkalna personību simbolizējošs tēls. "Meklēt cilvēka gara lielumu" – tā par savu mērķi portreta tēlniecībā sacījusi pati tēlniece.
Teodora Zaļkalna portrets ir ne tikai ievērojamā tēlnieka personības simbols – vienlaikus tas ir arī simbols portreta autores talantam un profesionālo prasmju izkoptībai, kā arī, veselam laikmetam mūsu mākslā, kurš, lai arī atrodas relatīvi nesenā pagātnē, ir maz pazīstams kā pētniekiem, tā sabiedrībai.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija glabā kopumā trīsdesmit sešus Leas Davidovas–Medenes portretus To vidū ir aktieri, tēlnieki, gleznotāji, strādnieki. Kamēr šie darbi savu eksponēšanu vēl gaida, pie "Arsenāla" kā ziemā, tā vasarā, dienā un naktī līdzās Teodoram Zaļkalnam sastopami arī tēlnieces veidotie Ugas Skulmes, Imanta Ziedoņa, Emīla Meldera un Eduarda Smiļģa portreti.
Savukārt steidzoties cauri Vērmanes dārzam der iegaumēt, ka tur esošais piemineklis Krišjānim Baronam arī ir Leas Davidovas–Medenes darbs.
Jau minētie portreti pilda ne tikai piemiņas funkciju. Šie darbi ir liela bagātība un varam justies priviliģēti - mūsu kultūras dižgari turpina "dzīvot" mūsu vidū. Pat, ja ikdienas steigā tos nepamanām, tie vēro mūs un gaida, kad pacelsim acis.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.