Janis Rozentāls (1866-1916) blakus saviem laikabiedriem - Johanam Valteram un Vilhelmam Purvītim - uzskatāms par vienu no ietekmīgākajām figūrām Latvijas mākslas pasaulē gadsimtu mijā un mākslas vēsturē vispār. Viņa vārdu, šķiet, būs dzirdējuši pat pilnīgi ar daiļajām mākslām un kultūru nesaistīti ļaudis.
Rozentāla daiļrades mantojums ir ļoti daudzpusīgs gan tematiskajā, gan mākslinieciskās formas ziņā.
Atšķirībā no abiem iepriekš minētajiem māksliniekiem, kas vairāk vai mazāk konsekventi darbojušies ainavas glezniecības žanra ietvaros, Rozentāla pūrā varam ieraudzīt gan sadzīves un portreta, gan ainavas, gan mitoloģiskā žanra, tostarp reliģiska rakstura darbus. Tāpat viņš darbojies arī lietišķās grafikas lauciņā un aktīvi piedalījies sava laika mākslas kritikas veidošanā.
Saldū dzimušais kalēja dēls, kas sākotnēji Rīgā pabijis arī daiļkrāsotāja mācekļa statusā, ir izgājis pamatīgu profesionālo, reālistisko konservatīvās Pēterburgas Mākslas akadēmijas skolu un bijis t.s. latviešu "nacionālā reālisma" pulciņa "Rūķis" biedrs. Savu stilistiku Rozentāls laika gaitā būtiski nemainīja un saglabāja impresionisma, jūgendstila un simbolisma iespaidus savā rokrakstā.
Viens no atpazīstamākajiem darbiem, kas šobrīd tad arī atrodas mūsu uzmanības centrā, ir glezna "Princese ar pērtiķi". Tā tapusi jau mākslinieka dzīves izskaņā 1913. gadā un tikusi izstādīta gan III Baltijas mākslinieku savienības izstādē, gan Minhenes starptautiskajā izstādē, kur guvusi lielu piekrišanu, ko apliecina fakts, ka tās reproducēšanas tiesības nopirka Leipcigas izdevniecība "Velhagen & Klasing".
Autors darbam izgatavojis vairākas versijas ar niansētām atšķirībām. Savu popularitāti darbs acīmredzot iemantojis šķietami amizantā un tai pat laikā mīklaini noslēpumainā sižeta dēļ - grezni tērpta un bagātīgi rotāta rudmataina daiļava spēlējas ar mazu pērtiķēnu uz krāšņu tepiķu dekorētām kāpnēm. Nevilšus varētu rasties jautājums - kas ir šī sieviete? Princese? Kāda princese? Vai vienkārši iztēles auglis?
Minējumi bijuši vairāki. Literatūrā, piemēram, varam sastapties ar versiju, ka glezna ir tā laika sabiedrības un mākslinieka attiecību alegorija, proti, atspoguļo naudas varu pār "nabaga" mākslinieku, kurš tiek turēts "princeses" pavadā. Vēl šī princese tikusi interpretēta kā "lielā, daiļā māksla", kamēr pērtiķītis - zelta ķēdītēs savažotais mākslinieks - ir tās kalps un rotaļa.
Mākslas zinātniece S. Cielava atbalstījusi šo versiju, atsaucoties uz princeses tēlu kā dzīves skaistuma un dailes simbolu latviešu XX gadsimta sākuma romantiskajā dzejā. Tāda vai cita veida spriedelējumus par mākslas darba potenciālo vēstījumu varētu turpināt bezgalīgi, jo autors ir atstājis brīvu vietu skatītāja interpretācijai.
Padomju gados "Princese ar pērtiķi" atzīta par mākslinieka "dziļu kļūmi", kurā jūtama "vācu secesijai tuvā saloniskā salkanība". Šis secinājums būtu gaužām loģisks, ņemot vērā PSRS oficiālo nostāju par labu mākslu kā vienkāršās tautas cildenās dzīves atspoguļotāju, bet šajā gadījumā autors "liela stila reālistiskās mākslas" vietā pievērsies "pliekanam un tukšam dekoratīvismam".
Tomēr par šī konkrētā mākslas darba vērtību būtu jāuzskata tieši tā niansēti smalkais izpildījums ar rūpīgi izstrādāto kolorītu, jūgendstilam raksturīgā estetizācija un panāktā simbolismam raksturīgā noslēpumainības aura.
Runājot par konkrētiem modeļiem, kas attēloti gleznā, uzskata, ka princeses prototips ir somu modernās dejas pioniere Megija Gripenberga (Maggie Gripenberg, 1881-1976). Tas tā varētu būt bijis, ņemot vērā, ka mākslinieka sieva bija somu izcelsmes dziedātāja Elija Forsele (Elli Forssell, 1971-1943), ar kuras palīdzību modele varēja būt atrasta.
Pērtiķēns gan esot bijis vietējas izcelsmes - kāda čigānu leijerkastnieka īpašums. Čigāns par sava "drauga" modeļu gaitām esot saņēmis rubli dienā.
Redakcijas piezīme: visus iepriekš aprakstītos muzeja dārgumus var apskatīt portāla "Delfi" īpaši izveidotā tematiskajā sadaļā.
