Jūnija sākumā Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) laida klajā apjomīgu grāmatu "90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā". Portāls "Delfi" sadarbībā ar LMC turpina iepazīstināt lasītājus ar grāmatā publicētajiem materiāliem.

Saruna ar trim māksliniekiem, kuru radošās aktivitātes atstājušas paliekošu vērtību Latvijas laikmetīgās mākslā jau pirms deviņdesmitajiem gadiem, komentē dažādu laiku līdzības un atšķirības, skarot tādas tēmas kā postpadomju mākslas konteksts, institucionālās un mākslas valodas pārmaiņas, jaunais pieprasījums, atceroties hrestomātiskus mākslas notikumus un arī to neoficiālo vēsturi.

Ar Miervaldi Poli, Oļegu Tillbergu un Edgaru Vērpi sarunājas Solvita Krese.

Solvita Krese: Deviņdesmitie gadi ir pārmaiņu laiks politikā, ekonomikā, sabiedrībā, arī mākslā. Kādi bija deviņdesmitie jums katram?

Miervaldis Polis: Desmitgadēm nav nozīmes. Laiks dalās citādi - bija Staļina laiks, Hruščova laiks, Brežņeva laiks, Gorbija laiks. Kamēr mēs bijām Padomju Savienībā, tikmēr bijām intereses objekts. Kad sākās neatkarība, bija uzbūvēta maza valstiņa, nekā īpaša vairs nebija. Protams, pasaule tad pavērās - ja kaut kur brauca, nevienam vairs nebija jāprasa atļauja.

Man tas laiks saistījās ar Latviju, ar mākslu - ar to, ar ko es nodarbojos visu laiku. Tāpēc man faktiski nekas nemainījās.

Edgars Vērpe: Īstais pacēlums un pārmaiņas, manuprāt, bija pirms tam - no 1985. līdz 1991. gadam.

S. K.: Mākslas institucionālā un finansēšanas sistēma, darbības formāts un jaunais pieprasījums taču mainījās tieši deviņdesmitajos.

Oļegs Tillbergs: Toreiz bija Rietumu interese par mūsu mākslu, kas, protams, bija saistīta ar politisko situāciju. Bet tad arī mēs bijām spicē un spļāvām uguni, cik varējām! "Rīga - latviešu avangards" 1988. gadā bija pirmā izstāde ārzemēs, kur varēja ieraudzīt kopainu, avangardu. Izstāde bija fantastiska, tad mēs dzīvojām mazliet eiforijā. [..] Mums toreiz piedāvāja iespēju. Izstādei naudu deva Vācijas puse. Tikai pēc laika es sapratu, ka blakus visam citam vācu organizatori gribēja arī padarīt situāciju komerciāli izdevīgu. Pēc tam mēs, daži mākslinieki, to arī īstenojām - izstādījāmies jau privātās Berlīnes galerijās.

Tie cilvēki, kas te brauca, bija ļoti zinoši. Kad viņi te ieraudzīja izcilus māksliniekus, sākot ar Valteru un Purvīti, viņi saprata, ka kaut ko te arī prot. Protams, viņus galvenokārt interesēja jaunās tendences. Mēs par Rietumiem bijām tikai kaut ko dzirdējuši, kaut ko aptaustījuši poļu žurnālos, bet nekāda nopietna priekšstata jau nebija.

Vācijā man piedāvāja sadarboties divas galerijas. Viena darbojās jau kādus divdesmit gadus. Otra pārdeva Jozefa Boisa darbus. Es izlēmu par labu Boisam, jo toreiz nesapratu, ka to var pārdot katrs, ka īstā lieta ir ieiet tirgū ar nezināmu vārdu. Bet tā galerija bankrotēja.

M. P.: Zini, ko nozīmē sindroms "iznācis no armijas"? Daudzi, brīvību pārēdušies, degradējās. Mēs visi bijām kā cietumnieki - piedzimuši un uzauguši cietumā, trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā pirmo reizi tikām ārā uz brīdi - ko tur var saprast? Neko.

O. T.: Pa kuru laiku lai saprastu, ja mums bija jātaisa māksla? Gleznotāji ārzemēs varēja staigāt apkārt un klausīties, viņiem uz izstādi jau bija sagatavoti darbi. Mēs, kas taisījām instalācijas, visu radījām uz vietas. [..]

S. K.: Skatoties izstāžu sarakstu - deviņdesmitajos daudzi Latvijas mākslinieki izstādījās vairāk ārzemēs nekā Latvijā. Rietumos bija liela interese par valstīm aiz bijušā dzelzs priekškara.

O. T.: Īpaši gleznotāji. Salīdzinot ar Rietumiem, līmenis te bija augstāks par vidējo. Rietumnieki nevarēja saprast, kā viena akadēmija var radīt tik augstas klases māksliniekus.

M. P.: Nevienu neinteresēja latviešu māksla, interesēja padomju māksla - milzīgs apgabals.

S. K.: Mākslinieki apzinājās, ka tiek uztverti kā postsavienības cilvēki?

M. P.: Domāju, ka jā. Daži taisīja konjunktūru, un viņiem labi gāja. Bet uzreiz prognozēja krīzi pēc trīs gadiem. Ja jautā, vai pēc tam bija kāda vilšanās - lielākā daļa mākslinieku paši bija vainīgi. Par to vien sapņoja, kā tikt galerijā, kur beidzot varētu sākt saņemt naudu, nevis dzīvot no slavas kā students.

S. K.: Mēģinot saprast būtiskāko par to laiku...

E. V.: Manuprāt, līdz 1991. gadam varēja taisīt mākslu, kādu grib. Pēc tam... Es izvairījos taisīt jauno konjunktūru, jo likās, ka uzreiz sākt taisīt "pa jaunam" ir diezgan pretdabiski. Bet Oļegam noteikti tas bija pavisam savādāk, viņš varbūt tikai tad sāka kaut ko pa īstam darīt. [..]

O. T.: Ja gribētos formulēt to laiku - man bija eiforijas sajūta. Ka tūlīt būs... Es arī sapratu, ka tai eiforijas faktorā ir iekšā dzinulis, ka mēs varam iekarot un tajā mirklī "iziet" - kā to izdarīja krievu mākslinieki.

S. K.: Kas bija būtiskākie notikumi 90. gados?

E. V.: Kas kuram bija svarīgākais. Es domāju, ka daļa iekļāvās jaunajā konjunktūrā un to attīstīja. Bet lielākoties tas, kas interesēja, bija nevis latviešu, bet postpadomju māksla.

S. K.: Pirms 90. gadiem taču arī bija noteikta konjunktūra - padomju laikā aizsāktās tradīcijas.

E. V.: Tad māksla bija šifrēta ar trīs šifriem, lai saprot tikai tie, kas grib saprast. 

S. K.: Tad mākslinieka atzinību veidoja tie šifri un arī iepirkumi. Kad sabruka Padomju Savienība, iepriekšējā dinamika deformējās, sāka darboties cita sistēma.

E. V.: Esošā dinamika bija beigusies ar iekārtas maiņu, kad beidzās gan Mākslinieku savienības, gan Mākslas fonda iepirkumi. Tad man bija skaidrs, ka glezniecība ir nemoderns medijs un ar to var nodarboties, ja nav nekā cita, ko darīt. Tā es aizgāju būvēt Rozentālskolu. Bija sajūta, ka glezniecības laukā viss strauji iet uz leju, un es bez kādas nožēlas sapratu, ka radošs var būt arī savādāk, un visu enerģiju pārliku skolā, un man bija ļoti interesanti.

S. K.: Pēc astoņdesmito enerģijas un pretestības, kad nāca gaidītā neatkarība, eiforija, cerības būt slaveniem, svētki ar atklāšanām un tā tālāk, tas vienā brīdī beidzās un - iestājās krīze, "paģiras"?

E. V.: Līdz posmam, kad beidzās interese par postsovjetismu, bija labi - visur bija izstādes, ej no vienas uz otru, nepārtraukti strādā un pelni naudu. Tas bija ļoti interesants laiks, bet mani tas interesēja daudz mazāk nekā līdz tam. Es droši vien labi pārkāpu no viena kuģa citā, tāpēc nemanīju ne "paģiras", ne aizvainojumu par to, ka viss ir beidzies un ka neviens neko nepērk. Es pat necentos neko pārdot, man bija brīnums, ka pēc desmit gadiem kaut kas sāk atjaunoties. Bet, piemēram, Miervaldis to pārdzīvoja gleznojot.

S. K.: Deviņdesmito sākumā sava loma bija arī apvērstajai ekonomikai. Aizbrauca ar izstādi uz Ameriku, nopirka vienu videomagnetofonu, atveda, pārdeva un nopirka māju.

E. V.: Par vienu gleznu. Māja vēl tagad ir.

S. K.: Tirgus sakarā - viena lieta bija Amerika, otra, pirms 1991. gada, - Maskava. Ivars Mailītis stāstīja, kad viņš strādājis Maskavā, no Rīgas uz turieni braucis ar taksi. Izklausījās, ka pirms tam māksliniekiem bija leiputrija...

M. P.: Tad viss politizējās.

O. T.: Bet interesantākais no tā laika man liekas tas, kā mēs tikām pār robežām, tas, ka par mums radās interese un Rietumi atklāja, ka te dzīvo normāli cilvēki, nevis tādi, kas sēž kokā un ēd sēnes.

Man ir stāsts, kā es izglābu latviešu mākslu, kad braucām uz Berlīni. Visi vilciena tamburā sēž, dzied, plītē - mēs braucam iekarot pasauli. Bija šausmīgi piepīpēts, pilns ar cilvēkiem, un man ienāca prātā joks paraut stopkrānu, jo parasti braukšanas laikā durvis ir aizslēgtas. Bet, izrādās, pēkšņi durvis ir vaļā! Te vilciens griežas, visi krīt man virsū, un neviens neapjēdz, kas par lietu. Es tikai atceros, ka turu rokturi, kas slīd, un saprotu, ka tūlīt visus aizraus - atlaidīšu roku, un visi izbirs kā pupas. Bet citi tikai līksmo! Kamēr es domāju, ko darīt, ceļš izlīdzinājās. Es biju aukstiem sviedriem...

S. K.: Un neviens pat nepamanīja, ka tu izglābi latviešu mākslu...

O. T.: To jau pamana tikai viens. Varonis taču arī ir tikai viens... [..]

S. K.: Toreiz mākslinieki bija sabiedrības uzmanības centrā. Ja agrāk pie smalkā galda aicināja ģenerāļus, tagad - māksliniekus, viņi parādījās gan avīžu smalkajās aprindās, gan vēstniecību rautos.

M. P.: Tā bija vesela kultūras epopeja, kad Rīgā vērās vaļā ārzemju vēstniecības. Māksla ir kā eļļa starp zobratiem, un zobrats, no vienas puses, bija Krievija, no otras - kultūras zemes Francija, Vācija, Itālija. Francijas vēstniecības pieņemšanās uzaicināja māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, žurnālistus un - dažus politiķus. Itālijas vēstniecība uzaicināja tikai māksliniekus un literātus. Pirms Sorosa fonda tie bija greznākie galdi, kas redzēti... Reiz aizgāju ātrāk no pieņemšanas, un atašejs bija meklējis mani pa visiem kanāliem, lai nāku pēc oficiālās daļas ar māksliniekiem uzdzīvot. Es ar' būtu saaicinājis ordu ar meitenēm un puišiem, visu, kas nu vajadzīgs, bet sēdēju krogā.

S. K.: Deviņdesmitajos radās un arī beidzās tādas vietas kā kafejnīca "M6", kas bija tāda mākslas platforma! Kāpēc tik daudzi mākslinieki tur sēdēja?

M. P.: Mākslinieks strādā individuāli, tāpēc viņam ir dabiski iziet sabiedrībā, kur var dalīties ar savām domām. Jaunajiem tas ir pavisam svarīgi. Kur citur satiksies?

S. K.: Tu uz "M6" gāji kā uz darbu!

M. P.: Kā uz viesistabu. "M6" bija mūžīgā jautrība un mūžīgā aprite - kur jaunieši, tur jaunietes, kur jaunietes, tur veči, kur veči, tur nauda. Bet, kur nauda - tur jaunieši. Tad tur sāka nākt politiķi un žurnālisti. Māris Gailis nospēlēja zolītē un maksāja monētās apmēram desmit dažādās valūtās.

O. T.: Tur bija arī ļoti labas izstādes, ko rīkoja Helēna Demakova un Inga Šteimane.

S. K.: Izstāžu atklāšanās visas meitenes ieradās sapucējušās. Uz Oļega personālizstādi bija cirka orķestris, meitenes baltās kleitās. Tagad atklāšanas vairs nav nekāds īpašs notikums. Kad Oļegs dabūja "Ars Fennica" balvu, bija tik smalki ēdieni, visi bija uzcirtušies, dejas līdz rītam. Kāpēc toreiz māksla bija svētki, bet tagad nav?

O. T.: Toreiz mūs atklāja Rietumi.

M. P.: Labāk vajag taisīt anekdošu grāmatu par mākslas notikumiem un ceļojumiem, kas atklātu laiku. Pārējais ir tukši un garlaicīgi.

O. T.: Piemēram, bija skaists brauciens uz izstādi "Pieci no Latvijas" Stokholmā 1991. gadā. Braucām atpakaļ ar kuģi - kuģis jau atiet, skatāmies - Aija [Zariņa] paliek krastā. Sēžam un domājam, ko darīt. Pēc divām stundām Aija bija uz kuģa! Mēs nesaprašanā - kā tas iespējams! Izrādās, ka arī kuģi var apstādināt.

Vai, piemēram, kā mēs braucām no Berlīnes! Mēs taču ne tikai ar mākslu braucām, daudzi veda arī mantas, ko pēc tam notirgoja melnajā tirgū. Berlīnē aizbrauca uz Taivānas ražojumu noliktavu un sapirka aparatūru. Visu salādēja vilcienā, es kupejā skatos - visa kā tik daudz, ka būs no kaut kā jāatsakās, lai uz robežas visu nekonfiscētu. Aizgāju uzpīpēt ar vajadzīgajiem cilvēkiem un visus jautājumus atrisināju.

E. V.: Par muitu man arī bija labs stāsts. Man bija personālizstāde Viļņā. Kad vedu uz turieni darbus, muitas robežas starp Lietuvu un Latviju vēl nebija, pēc pāris mēnešiem, kad vedu tos atpakaļ, muita jau bija. Vedu pilnu mašīnas piekabi ar gleznām bez kādiem dokumentiem. Uz robežas muitnieks ar šauteni uz pleca prasa, ko es vedu. Atbildu, ka gleznas. Viņš truli skatās un prasa - kādas pleznas? Es vēlreiz saku: "Gleznas! Bildes," bet viņam jau laikam galvā rosās domas, ka man pilna piekabe ar pleznām, un varbūt viņš kaut ko var dabūt. "Ā, bildes... Tad brauc." Tā man bija pirmā saskare ar Latvijas muitu.

M. P.: Skandāls bija, kad Oļegs veda savu motoru uz Malmes izstādi 1990. gadā! Samaksāja muitniekam un pārveda ar laivu kā zviedru laikos. Kad bija jāizkrauj, tas bija vesels teātris - visa osta un visa pilsēta tam sekoja. Bija sakritība, ka nesen tur bija nokritis krievu iznīcinātājs, un tagad Tillbergs iedabūjis otru iznīcinātāju - pāri jūrai ar laivu.

O. T.: Svarīgākais ir leģenda. Es varu desmitiem interesantu gadījumu izstāstīt. Piemēram, kā Aija Zariņa aptur kuģi. Kā Andris Breže uztaisa no koka kloķvārpstu. Brežes busiņam ceļā uz izstādi Vācijā pēkšņi saplīsa kloķvārpsta, bet miestā, līdz kuram viņš tika, saka - detaļu varēs dabūt pēc nedēļas. Izstādes atklāšana pēc pāris dienām, mašīna pilna ar mākslu, līgums parakstīts. Kā tu domā, ko viņš izdara? Viņš taču ir koktēlnieks! Aiziet dārzā, sameklē koku un izgrebj detaļu viens pret vienu. Ieliek mašīnā un nobrauc vēl divus gadus.

E. V.: Man liekas, ka tā bija kaut kāda cita detaļa... Bet tā jau ir, katram ir savas atmiņas, versijas. Māksliniekam ir tikai "es" un citu nemaz nav...

O. T.: Tāpēc ir nosacījums - nedrīkst stāstīt par sevi, tikai par citiem. Bet tās leģendas ir interesantas - kā tas apaug. Tur ir tas skaistums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!