Izstāde noslēdz A. Upīša memoriālajā muzejā 2017. gadā organizēto izstāžu ciklu "Muzeja mākslas kolekcijas pērles", kas dod iespēju iepazīties ar reti vai vispār nekad neeksponētiem priekšmetiem.

Andreja Upīša (1877–1970) mūža ilgums iezīmē vairākas būtiskas un nereti margināli pretējas pārejas latviešu kultūras virzienos un strāvojumos, tostarp arī tēlotājmākslas un fotomākslas.

Pirmoreiz rakstnieks fotografējies agrā jaunībā, 19. gadsimta 90. gadu vidū un gadsimtu mijā, taču par pirmo kvalitatīvo fotouzņēmumu var uzskatīt 1906. gadā fotogrāfa Andreja Saulīša studijā tapušo portretu. Turpmākajās desmitgadēs rakstnieku bieži iemūžinājuši tobrīd populārie latviešu fotogrāfi Mārtiņš Lapiņš (1873–1954), Jānis Rieksts (1881–1970), taču visbiežāk sastopami Viļa Rīdzenieka (1884–1962) 20. gadsimta 20. un 30. gados veidotie portreti. Padomju laikā un jo sevišķi mūža nogalē rakstnieku bieži fotografējuši ģimenes locekļi vai tuvākie draugi – brāļadēls Jānis Upītis, literatūrzinātnieks Kārlis Krauliņš u. c.

Tuvplānos rakstnieka tēls 70 gadu garumā ir gandrīz nemainīgs: ar lietišķu, teju vai dzelžaini nopietnu skatienu, līdzās rakstāmgaldam vai darba kabinetā, lielu mūža daļu iecienītā pozā – ar papirosu rokās. No otras puses – aplūkojot fotoportretus tuvāk, ir iespējams secināt, ka rakstnieka skatiens 20. gadsimta sarežģītajos laikmeta griežos tomēr ir ievērojami pārvērties.

Mākslas darbi ar A. Upīti visvairāk tapuši tieši padomju periodā, kad autors, tobrīd jau kļuvis par "tautas rakstnieku", tiek kanonizēts atbilstoši tā laika konjunktūrai. Izstādē aplūkojamajos darbos spilgti saskatāmas sociālistiskā reālisma laikmeta estētiskās iezīmes un īpatnības – pārspīlētā monumentalitāte līdztekus pelēcībai un smagnējumam.

Rakstniekam bieži patika retrospektīvā tvērumā apcerēt savu mūžu un literāro artavu, un arī šajā izstādē A. Upītim tiek dota simboliska iespēja atskatīties pašam uz sevi.