'Delfi Kultūra' iesaka: atradumi izstāžu zālēs un galerijās  (1)

Varbūt tas būs savdabīgais Ievas Jurjānes "Rotaļlietas stāsts" , bet varbūt Pēterbaznīcas apmeklējums komplektā ar igauņu mākslinieka Oļega Visocka izstādes "Kosmiskā odiseja" aplūkošanu. Iespējams, brīvdienu ceļvedī der ierakstīt mazo formu tēlniecību jeb medaļas izstādē "Balss no nekurienes" vai poētiskās robotikas cikla izstādi "Zikurāts".

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē līdz 5. aprīlim ir skatāma trimdas latviešu gleznotāja Laimoņa Mieriņa piemiņas izstāde.

Laimonis Mieriņš dzimis 1929. gada 12. martā Tukuma apriņķa Slampes pagastā, Latvijā, mūžībā aizgājis 2011. gada 21. decembrī Šiplejā, Lielbritānijā.

2012. gada vasarā Mākslas muzejā "Rīgas Birža" bija plānota vērienīga Laimoņa Mieriņa darbu personālizstāde. Saņemot skumjo ziņu par mākslinieka aiziešanu mūžībā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nolēma sarīkot viņa piemiņas izstādi. Tajā būs skatāmi darbi no muzeja krājuma, mākslinieka ģimenes īpašuma un privātkolekcijām, kas glabājas Latvijā. Ar izstādi Baltajā zālē muzejs apliecina cieņu Laimoņa Mieriņa radošajam mūžam.

Uz Vāciju Mieriņš kopā kopā ar māti un brāļiem devās1944. gadā, bet 1947. gadā astoņpadsmitgadīgais jauneklis pieteicās darbā par laukstrādnieku Anglijā. 1950. gadu sākumā, nonācis Bredfordā, atrada darbu Soltēras tekstilfabrikā. Nedēļas nogalēs viņš apguva glezniecības pamatus pie latviešu gleznotāja un grafiķa Alfrēda Kalniņa. Mieriņš vairakkārt mēroja ceļu arī uz Londonu pie vecmeistara Valdemāra Tones, ar kuru gan vairāk sarunājās par glezniecību.

1961. gads bija izšķirošs Laimoņa Mieriņa turpmākajām mākslinieka gaitām, viņš iestājās Līdsas Mākslas koledžā, kuras mācību programma balstījās uz vācu skolas "Bauhaus" pamatprincipiem – funkcionālismu, mākslas un industrijas apvienojumu. Pēc koledžas absolvēšanas Laimonis Mieriņš gadu studēja mākslas pedagoģiju Goldsmita Mākslas koledžā Londonā un jau studiju laikā saņēma uzaicinājumu strādāt Līdsas Mākslas koledžā. Mākslas vēstures un zīmēšanas pasniedzēja darbs no 1965. līdz 1994. gadam Laimonim Mieriņam deva finansiālu neatkarību un nodrošināja radoša darba iespējas.

Gleznotāja darbi Lielbritānijas un citu valstu mākslas izstādēs skatāmi kopš 1958. gada, personālizstādes notikušas reprezentatīvās mākslas galerijās Lielbritānijā un Kanādā. 1995. gadā Valsts Mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) Rīgā notika retrospektīva Laimoņa Mieriņa personālizstāde.

Laimoņa Mieriņa mērķtiecība ļauj viņa daiļradi vērtēt 20. gadsimta Rietumu abstraktās mākslas kontekstā, jo krāsa ir autora darbu pamattēma. Krāsa eksistē pati par sevi, tā var būt neatkarīga no priekšmeta. Māksla ir "pieredzējums", nevis objekts. Jau divas pretnostatītas krāsas rada tēmu. Forma ir krāsas apvaldīšana, tā neļauj krāsai pārņemt visu, un šajā ziņā forma un krāsa ir ienaidnieces.

Mieriņš pazīstams arī kā vērīgs mākslas kritiķis, kura apceres par latviešu mākslas norisēm publicējuši gan Latvijas, gan trimdas preses izdevumi. Pirmie raksti parādījās 1963. gadā "Jaunajā Gaitā", ar šo izdevumu māksliniekam izveidojās cieša sadarbība daudzu gadu garumā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas Laimonis Mieriņš gandrīz katru gadu pāris nedēļas pavadīja Rīgā, pēc tam sniedzot ieskatu par mākslas dzīves notikumiem "Jaunās Gaitas" lasītājiem.

Trimdas latviešu mākslas kopainā Laimonis Mieriņš palika vientuļnieks, kura nemierīgais gars jutās šauri turienes hermētiskajā latvietībā, kaut Anglijas mākslas vidē Laimoni Mieriņu dēvēja par latviešu izcelsmes britu mākslinieku.

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdz 30. martam skatāma mazo formu tēlniecības un medaļu mākslas izstāde "Balss no nekurienes". Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma un autoru privātkolekcijām.

Izstādē "Balss no nekurienes" parādīti 20. gadsimta 60. līdz 90. gadu mazo formu tēlniecības darbi un medaļas, atklājot šī laika posma tēlniecības paradigmas, to meklējumu un stilistisko ieviržu loku, kas mūsdienu tēlniecības kontekstā iegūst attālinātu ieceres un izpildes variējuma izjūtu.

Latviešu mākslinieku intereses medaļu mākslas jomā jau kopš tās pirmsākumiem saistījušās ar tēlniecisko principu apguvi, kurā rodams tēlniecības aktuālo ieviržu atspoguļojums. Latvijas medaļu mākslas rašanās saistāma ar latviešu profesionālās mākslas vēstures posmu, kad medaļas veidojuši latviešu tēlniecības vecmeistari – Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis un Kārlis Zemdega.

Padomju perioda sākumposmā un vēl 60. gados tēlnieku interese par medaļu mākslu bija epizodiska, autoru darbošanās nelielos formātos – fragmentāra. Pievēršanās mazajām formām un medaļu mākslai īpaši aktualizējās 70. gadu posmā, rodot tam laikam neierastus formu plastiskas risinājumus un subjektīvi virzītas izpausmes. Nelielie izmēri pieļāva individuālo rokrakstu dažādošanos, kā arī emocionālāk un personiskāk tvertu motīvu interpretācijas tēlniecības materiālos. Nākošajās desmitgadēs turpinājās medaļu mākslas un mazo formu tēlniecības attīstība, līdz pat mūsdienām pastāvot kā patstāvīgām mākslas ievirzēm.

Izstādē "Balss no nekurienes" pārstāvētas tā laika vecākās paaudzes tēlnieku Rūdolfa Aldera, Jāņa Zariņa un Kārļa Baumaņa medaļas. Kopš 70. gadu vidus medaļu mākslā aktīvi darbojas Jānis Strupulis, kura sniegumu raksturo uz neitrāla medaļas fona filigrāni izstrādāts cilnis. Latvijas medaļu mākslas attīstības ainā novatoriskā mākslinieka Bruno Strautiņa darbos atklājas netradicionāli tēmu skatījuma rakursi un formveides meklējumi. Nozīmīga loma noteiktās latviešu medaļu mākslas attīstības cēlienā bija izstādē pārstāvēto autoru lokam – Valentīnai Zeilei, Ligitai Ulmanei-Franckevičai, Vijai Mikānei, Mārai Mickēvičai, Laimdotai Griķei, Ugam Dravai, Guntai Zemītei. Ar Jura Mauriņa, Jāņa Karlova, Aivara Gulbja, Harija Fišera, Andra Vārpas, Igora Dobičina un citu tēlnieku mazo formu plastiku samērā izvērsti raksturots mazo formu tēlniecības 70. – 90. gadu virzības posms.

Vēl pēdējās dienas – līdz 25. martam Rīgas Svētā Pētera baznīcā ir aplūkojama Oļega Visocka gleznu izstāde "Kosmiskā Odiseja" (Tallina).

Izstādes ekspozīciju veido darbu kolekcija, kas tapusi laikā no 2000.gada līdz 2010.gadam. Mākslinieka kompozīcijas ir visu glezniecības žanru radošs apvienojums, lai izteiktu filozofiskas un simboliskas dabas vispārinājumu. Darbiem ar simbolisku vēstījumu raksturīga krāsu, līniju un formu dinamika. Ekspozīcijā ievertas arī reālistiskā manierē gleznotas Igaunijas ainavas un ziedi.

Oļegs Visockis dzimis 1956.gadā Ukrainā. 1980.gadā pabeidzis Tautas Mākslas universitāti. Mākslinieks ir UNESCO Starptautiskās mākslinieku organizācijas biedrs, Igaunijas akvarelistu apvienības biedrs, Igaunijas krievu māklinieku apvienības biedrs.

Oļegs Visockis pārsvarā strādā eļļas un akvareļu tehnikās, arī veido grāmatu ilustrācijas. Kopš 1991.gada piedalās izstādēs, un četrpadsmit gadu garumā māksliniekam bijušas 130 personālizstādes Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Vācijā.

Darbi atrodas Krievijas, Baltkrievijas muzeju fondu kolekcijās, kā arī privātkolekcijās Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Vācijā, ASV, Somijā un Zviedrijā.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā līdz 8. aprīlim skatāma mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstāde "Rotaļlietas stāsts".

Pazīstamā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne personālizstādi "Rotaļlietas stāsts" veltījusi cilvēku savstarpējo attiecību izpētei, kuras "izspēlē" bērnu rotaļlietas. Autores attēlotās ainas rada asociācijas ar pieaugušo pasauli, to psiholoģiskajiem stāvokļiem un emocijām. Rotaļlietas mākslas darbos kļūst par varoņiem, kuri atkarībā no situācijas maina savu statusu, attieksmi pret īstenību – līdzīgi kā "īstie" cilvēki dzīvē. Izstādē māksliniece eksponē zīmējumus un objektus, kas veido interaktīvu vidi, kurā skatītājs varēs pats meklēt saikni ar privāto pieredzi.

"Es pa jaunam ieraugu un spēlējos ar lietām, kas it kā vairs nav domātas man. Izrautas no sadzīviskās vides, rotaļlietas kļūst par apliecinājumu un pierādījumu viseksistenciālākajiem cilvēka stāvokļiem un jautājumiem, ar kuriem dzīve mūs konfrontē jau kopš bērnības," par savu projektu stāsta māksliniece.

Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā Alberta ielā 13 līdz 13.aprīlim skatāms mākslinieču Evas Vēveres un Lauras Prikules Poētiskā robotisma cikla 8. projekts- "Zikurāts".

Nosaukums "Zikurāts" ir gan tieša, gan asociatīva atsauce uz zikurātu kā daudzpakāpju sakrālu struktūru. Ne vien pati celtne ir daļa no lielāka, sakārtota visuma, bet arī katrai tās daļai ir būtiska nozīme kopējā struktūrā. Zikurāts pievēršas sistēmu strukturālai analīzei, par pamatu ņemot tieši vienu no mākslas pasaules iespējamajiem stūrakmeņiem - institūciju.

Izvēloties kubu kā senu un pietiekami neitrālu būvniecības pamatmoduli un reizē "ideālo" būvformu, interaktīvas spēles procesā tiek parādītas mākslas institūciju iespējamās saiknes un mijiedarbība starp dažādiem to tipiem. Daļa no šīm institūcijām un saiknēm ir reālas, bet citas eksistē kā konstruētas iespējamības. Ielūkojoties dziļāk LMC informatīvajā bāzē, kā arī sistēmteorētiķa Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann) veiktajos pētījumos, "Zikurāts" apspēlē institucionālo mehānismu un vienlaikus izjautā nepieciešamību pēc šādas dekonstruējošas rekonstrukcijas.

"Zikurāta" ietvaros notiks arī divi saistītie pasākumi – "Zikurāta dialogi": diskusija 5. aprīlī, un, turpinot 2012.gada janvārī aizsākto "Poētiskā robotisma pikniku" sēriju dažādās mākslas institūcijās, 12. aprīlī paredzēts noslēdzošais – "Pikniks pie Zikurāta".