Evelīna Deičmane-Vida (1978) ir daudzpusīga māksliniece, kura strādā ar skaņu, veido objektus, zīmē, rada video un lielas telpiskas struktūras, kā arī fotogrāfijas. Evelīna absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, bet izglītību papildinājusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas un Eksperimentālo mediju nodaļā. Viņa piedalījusies starptautiskās izstādēs, tostarp Venēcijā, Sidnejā, Kairā un Maskavā. Iegūtas arī prestižas starptautiskas stipendijas, personālizstādes notikušas Vācijā, Čehijā un Rīgā. E. Deičmanes-Vidas mākslas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā.

"Trausla, čukstos izteikta divu pasauļu satikšanās, kur katrs solis tiek sperts ar pietāti, gaidot otra reakciju. Skaņa meklē ausis, bet attēls – acis, un abas taustošās sajūtas ir izdevies notvert vienuviet, turklāt nolīdzsvarotā intensitātē. Instalācija veido tiltu ne vien starp vīrieti un sievieti, bet arī – dabisko un mākslīgo, mistisko un ikdienišķo, paverot plašas iespējas interpretācijai," - tā par izstādi "Kopā viens" saka Mūkusalas Mākslas salona vadītāja, mākslas zinātniece Sniedze Kāle.

Izstādi veidojāt kopā ar savu dzīvesbiedru, komponistu Andrē Vidu. Kā nonācāt līdz idejai par kopīgu izstādi? Kā jūs raksturotu jūsu sadarbību?

Ceļš uz sadarbību ir kopīga interese par mākslu un radīšanu. Lai gan mēs runājam dažādās valodās – mūzika un vizuālā māksla –, mūs interesē stāstīt līdzīgus stāstus laikā un vietā. Visbiežāk mēs nonākam pie atziņas, ka tādēļ ir vērts apvienoties darbā, lai ideja kļūtu spēcīgāka, vienkāršāka, bet tajā pašā laikā – dziļāka. Andrē ir manu objektu skaņa, bet es – viņa mūzikas vizualizācija. Pats process var būt sarežģīts brīžos, kad ir atšķirīgi viedokļi un, vienojoties par virzienu, tiek pievienoti sadzīves jautājumi.

Kas bija galvenie iedvesmas avoti šīs izstādes radīšanā? Kāds ir galvenais vēstījums, ko ar izstādi vēlējāties nodot tās apmeklētājiem?

Pāri tam, ka mēs viens otru iedvesmojam, ir interese runāt par šobrīd notiekošo – no globālā līdz personiskajam, to samazinot un sakoncentrējot vienā "māla pikā" vai performancē ar saksofonu.

Stāsts ir par neizbēgamo rīcības iedarbību vienam uz otru. Kā mēs un dabas likumi vispār darbojamies milzīgajā esamības ķēdē. No atsevišķā līdz universālajam un tālāk līdz tam, kas ir ārpus visa. Tādēļ tika dots nosaukums, kas tomēr precīzāk skan angliski – "Alone Together" – kopā, bet tomēr – viens. Taču, runājot par apmeklētājiem, manā pieredzē ir kļuvis skaidrs – jo precīzāk mākslinieks trāpa, jo tiešāk to nolasa apmeklētājs.

Lūdzu, pastāstiet par video instalācijas "Kopā viens" tapšanu.

"Kopā viens" izstāde tika būvēta gadu, dienu no dienas, līdzīgi kā pieraksti dienasgrāmatā. Sākumposms ir video "Kopā viens", kas ir vienīgais darbs, kuru mēs veidojām vienlaicīgi. Tālākais posms bija jautājumi un atbildes – es uzzīmēju Andrē jautājumu, viņš atbildi mūzikā. Andrē man pārsūta viņa sacerēto skaņdarbu, es to klausos un, mīcot mālu, atbildu.

Izstāde kā dienasgrāmatas pieraksti. Saruna ar 'Purvīša balvai' nominēto Evelīnu Deičmani-Vidu
Foto: Elīna Matvejeva

Kā dzīve Berlīnē ietekmējusi jūsu radošo procesu?

Ir sanācis tā, ka ģimene un profesionālā darbība liek mums daudz ceļot. Berlīne, Rīga, Ņujorka, Parīze. Pieļauju iespēju, ka radošā darbība ir šo pilsētu mijiedarbība. Runājot par Berlīni, man jāmin Latvijas dabas spēks, ģimene, draugi, Īrisa Celma un Ci Gun, kas dod lielu daļu iekšējā spēka, lai dzīvotu un strādātu šajā pilsētā.

Berlīne tur līmeni ar "lielās pilsētas" skatījumu uz šobrīd notiekošo mākslā un tās virzību. Dod iespēju mērķu dažādībai, attīstoties savā profesijā, ieskaitot mākslas biznesu. Berlīne ir ar plašāku, bet, manuprāt, grūtāk pieejamu "networking" sistēmu. Mākslā ir jūtama augsta līmeņa inteliģence. Radošajā Berlīnē ir nepieciešamība profesionāli pārvaldīt valodu, ieskaitot svešvalodu. Jābūt gatavam uz to, ka jāceļas agri un jābūt neatlaidīgam darbā. Mākslinieks – šeit tā ir profesija, ne tikai hobijs.

Tajā pašā laikā reti kurš mākslinieks, ja vien nav guvis pietiekami lielu starptautisku atzinību vai turīgus vecākus, var atļauties atsevišķu slēgtu telpu darbnīcai. Man ir vieta darbnīcā galda lielumā starp četriem citiem māksliniekiem, kuri šuj, fotografē, raksta disertāciju un muzicē. Mēs visi esam vienā telpā, un katrs maksājam aptuveni 200 eiro mēnesī. Materiāli darba realizācijai ir lielākā izvēlē, bet maksā divas reizes dārgāk. Savukārt tehniskā profesionāļu palīdzība ir trīs reizes dārgāka nekā Latvijā.

Ko jums nozīmē nominācija "Purvīša balvai"?

Man ir liels prieks, ka ir izveidots mērķis, uz ko tiekties Latvijas māksliniekiem. Ar vīru esam ļoti augstās domās par Latvijas mākslinieku talantu un ar interesi un pagodinājumu gaidām izvirzīto pretendentu vienoto izstādi. "Purvīša balvas" izstāde dod precīzu pārskatu par mūsdienu mākslu Latvijā konkrētos laika periodos. Tā ir pieejama dažādu paaudžu skatītājam no Rīgas un galvenais – kodolīgs pārskats tiem, kas tajā laikā viesojas – ārpus Rīgas dzīvojošajiem un ārzemju viesiem.

Izstāde kā dienasgrāmatas pieraksti. Saruna ar 'Purvīša balvai' nominēto Evelīnu Deičmani-Vidu
Foto: Kadrs no video