Foto: Publicitātes foto
Vēl tikai līdz 18. augustam Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā skatāma foto izstāde "Pilsēta pilsētā". Autoru grupu, kuru darbi tiek piedāvāti apskatei, veido fotogrāfi Reinis Hofmanis, Jānis Saliņš un Māris Morkāns. RPAS "Rīgas Centrāltirgus" valdes priekšsēdētājs Anatolijs Abramovs uzsver, ka katrs autors ir veidojis savu redzējumu par tirgu kā noteiktu mikrovidi.

Marksistiskajās teorijās pastāv uzskats, ka cilvēku savstarpējās attiecības nosaka patiesās ražošanas attiecības. Šī teorija liek pamatu visai marksistiskās domas šķiru cīņai. Tirgus - vai tas būtu brīvā tirgus attiecības kā valsts ekonomiskais modelis, vai arī Centrāltirgus kā vieta reālam resursu apmaiņas procesam - piedāvā telpu šķiru attiecību pētniecībai. Pārinterpretējot - tirgus laukumam tik tiešām piemīt sev raksturīga attiecību forma, kas raksturo noteikta veida mikrovidi. Jāsaka, ka Rīgas Centrāltirgus tēls daudziem pilsētas iedzīvotājiem asociējas ar marginalitāti. Ir liels daudzums cilvēku, kuru ikdiena ir cieši saistīta ar Rīgas centrāltirgus teritoriju. Tā var būt darba vieta vai vieta, kur tiek iegādāta pārtika un saimniecības preces. Tas var būt īsākais ceļš no darba uz mājām.

Noteikti mācību sezonas laikā arī daudziem studentiem gar to var būt ceļš uz vienu no Valsts kultūrizglītības augstskolām – Latvijas Kultūras akadēmiju. Tomēr ir sabiedrības indivīdi, kuru prātos tirgus ikona ir korpulentas krievvalodīgas sievietes izskatā, kura komunikācijai izvēlas necenzētu leksiku. Vai arī ar īsi nogrieztu frizūru jaunieti, tērptu treniņtērpā un klusi atkārtojošu „mantru” - „сигареты, спирт” (cigaretes, spirts - kr.val.).

Rīgas Centrāltirgus pagātnē jau bija veicis mēģinājumus uzlabot savu tēlu sabiedrībā ar fotogrāfijas palīdzību. 2008. un 2009. gados „Mākslas dienu” ietvarā tika rīkota akcija „Tirgus blūzs”. Šī tradīcija tika pārtraukta, mainoties politiskai varai Rīgas domē un līdz ar to arī Centrāltirgus valdē. Kultivētā stereotipa ietekmē kā par demokrātiskākā izteiksmes līdzekļa formu administrācija, iespējams, ir atskārtusi fotogrāfijas lomu sabiedriskajās attiecībās un piemītošo tēla maiņas jaudu, kas lika atgriezties pie tās. Šādai viedokļu maiņai birokrātiskajā aparātā bija nepieciešams piecu gadu ilgs laika periods.

Piesaistītie autori ir labi pazīstami Latvijas preses fotogrāfijā. Jānis Saliņš ieguvis arī dažas lokāla un reģionāla rakstura atzinības radošās fotorāfijas laukā, bet Reinis Hofmanis visai pamatoti tiek uzskatīts par Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas uzlecošo zvaigzni, kura vārds ierindojas blakus Arņa Balčus un Aļņa Stakles vārdiem. Šāda autoru izvēle ideoloģiska rakstura izstādes veidošanai noteikti bija arī šķietams garants tā veiksmei. Diemžēl jāsaka, ka izstādes „Pilsēta pilsētā” koptēls ir tikpat samocīts un savītis kā „Rīga 2014” pasākumu kopums, kurā tas iekļauts. Šajā gadījumā to stabili nodrošina nepiemērotu materiālu un to eksponēšanai izvēlētā formāta lietošana. To neglābj arī kolekcijas veiksmīgs telpiskais sadalījums pēc autoru kolekcijām.

Katrs autors ir izvēlējies citādāku pieeju Centrāltirgus identitātes atklāšanai. Vistālāk no tās palika Jānis Saliņš. Aizbildinoties ar to, ka „Rīgas Centrāltirgus ir neatņemama Rīgas silueta sastāvdaļa, un ļoti piesaistoša galvenokārt ar to, ka funkcionē pati par sevi, noteiktā teritorijā gadu gaitā apvienojot dzīvesstāstus, ikdienu un svētkus, laikmetu nospiedumus”, autors ir izveidojis dekoratīva rakstura lielformāta attēlu sēriju. Vēstījumu informatīvais slānis izšķīst pielietotajā apstrādes efektā. Vienīgais, kas paliek skatītājam, ir estetizētas Centrāltirgus silueta deformētās aprises.

Māra Morkāna izvēlētais satīras piepildītais sērijas nosaukums „Re, kādi frukti!” noskaņo skatītāju uz jautrākas vērojuma nots. Arī šai sērijai piemīt verbālā performatora spekulatīvs lietojums. Tomēr preses fotogrāfam raksturīgais naturālistiskais skatījums nodrošina minimālo tirgus identitātei raksturīgo ekoloģisko fonu. Šīs sērijas saturs mijas starp ārējās realitātes reģistrāciju un inscenētu sižetu veidošanu, kas nojauc vienotības sekvenci sērijai. Arī atkārtoti sižeti ar guļošiem tirgus darbiniekiem neliela skaita darbu kolekcijā liek domāt par autora pasaules uztveres plašumu. Tas, kas padara šo sēriju skatāmu, ir alegoriska paralēle starp kolorītajiem tipāžiem, kurus autors nodēvējis par „fruktiem”. Tieši šī lingvistiskā spēle ar darbos attēloto tēlu apzīmējamo varētu būt vērtīga.

Pirmajā brīdī vērojot Reiņa Hofmaņa darbus, ir grūti atpazīt tirgus tēlu. Kadrēšanas rezultātā „sadalot” objektīvo realitāti, autors ir veidojis vēstījumus, kas uzstāda citādu, bet pašpietiekamu pasauli.

Izmantojot sev neraksturīgo momentuzņēmuma estētiku, Reinis Hofmanis ir spējis atrast tās Rīgas Centrāltirgus identitātes šķautnes, kuras atšķiras no stereotipiskajām ikonām. Atgādinot 90.-to gadu interjera tradīcijās veidotās telpas un to detaļas, tas viss joprojām atšķiras no ierastā tēla. Vitgenšteina stāsts par to, ka nav iespējams iekļūt melnajā kastītē, kurā dzimst domas, bet par tām mēs varam pilnvērtīgi spriest pēc to realizācijas, ir tik pat dzīvs šodien, cik tas bija dzīvs starpkaru periodā.

Visas sērijas naratīvs uzstāj, ka tirgus teritorijā dzīve ir iestrēgusi kādā noteiktā vēsturiskā laika sprīdī. Šī stagnācija ir tā, kas palielina plaisu starp to mazo mikrovidi, ko apzīmē ar nosaukumu „Centrāltirgus” un pārējo pilsētu. Turpretī, šie elementi vēlas aizstāvēt savu pasauli sakot: „Pircēj, ja vēlies lielāku komfortu, dodies uz veikalu, kur tā izmaksas iekļautas preces cenā!”. Tas ir stāsts par to pašu šķiru segregāciju un patiesajām ražošanas attiecībām, kas ir aktuāla jebkurā sabiedrībā, padarot marksisma teorijas aktuālas arī šodien.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!