Romāns Korovins savā mākslā dažādus ikdienišķus priekšmetus un notikumus atklāj it kā jaunā gaismā. Izmantojot attēlu un tekstu, veidojas asprātīgi un poētiski savienojumi, kas smīdina ar savu izdomu un uzrunā ar nesamākslotu izteiksmi. Garīgums ir arī visneveiklākajās un parastākajās situācijās cilvēka ikdienā. Pārlasu izcilo haiku grāmatu "Zāles ēna, spāres ēna", un tur viss kā par Korovina darbiem. Basjo haiku raksturojums pilnībā atbilst: "(..) katram dzīves brīdim ir vērtība un nozīmība – mazajā dzīvē ir arī lielās dzīves elpa." Korovina fotogrāfijas var arī salīdzināt ar haiku dzejas formu, un tiešām, izstāde "Meistara Vu un meistara Lī satori" kļūst par veselu haiku virteni.

Viss sākas ar diviem maziem meistariem dzeltenos piepūšamos baseinos. Viņu dzīves sākumu tumšajā telpā izgaismo prožektora stars. Pārējā dzīves telpa jau ir gaišajā, galvenajā zālē. Fotogrāfiju un gleznu sērija kā šaura lente izvijas gar baltajām sienām, reizēm pārtopot pļavas sprādzienā, bet dažreiz darbi atrodami zemāk, virs grīdlīstes. Austrumnieciskas skaņas dveš pie lādētāja pieslēgts, uz grīdas atstāts mobilais telefons. Izstāde ir par divu dzenbudisma meistaru dzīvi un ceļu uz satori jeb apskaidrību. Darbos redzam dažādus piedzīvojumus un ceļā sastaptas personas: sievieti, no kuras aug saknes, sirmu vīru, kas ar lielu meistarību no akmens uzbur pieminekli, šarmantu grafiti ūdens garu, krītošus putnus un daudz ko citu. Redzam, kā viens no meistariem sadedzina pats savu atveidojumu, būvētu no koka klucīšiem, un ka abu meistaru sasniegtais satori atšķiras tikpat ļoti kā viņu matu sakārtojums bērnībā.

Izstādi veido darbi dažādos medijos, skatāmas fotogrāfijas, video, instalācijas un gleznas. Fotogrāfijas mēdz pāraugt no vienas otrā un saplūst, nozīmes pārklājas, gluži kā vārdi to mēdz darīt dzejolī. Gleznas ir brīvi gleznotas pelēkbrūnos, zaļganos, melnos toņos, neizstrādājot detaļas. Melnā kalna gleznas pakājē bariņš svētceļotāju atstājis savas gumijas čībiņas un sandales. Uz garajām "Arsenāla" kāpnēm novietotas divas vāzes, no kurām vienā saliktas rozes. Gan fotogrāfijās, gan gleznās parādās sarkans maisiņš: tāds, kurā katru dienu tante no "Rimi" veikala nes mājās produktus, ejot pa vienu un to pašu sniegā iemīto taciņu, vai tāds, kas simbolizē trakumu. Ir pilns ar dabas motīviem: dārziem, kokiem, kastaņiem, zirnekļiem, mākoņiem. Un jūtams laiks. Gan no sērijveidīgo gleznu formāta, kur divas gandrīz vienādas gleznas izliktas blakus, gan darbu izstādījuma veida (nevis katrs darbs atsevišķi, bet visi kopā veido stāstījumu). Izstādes uzraudze mani aicina paskatīties video. Tur Romāns Korovins slepeni safilmējis dažādus cilvēkus, piemēram, bļitkotājus, un, pievienojot klāt nosaukumus, padarījis visu smieklīgu. Ir arī tādi, kur mākslinieks viens pats dara visādas dīvainības, piemēram, ar nazi mēģina sagriezt mēnesi.

Mazā dzīve un lielā elpa. Romāna Korovina izstādes recenzija
Foto: Andris Zieds

Ejot prom no izstādes, pēdējais, ko redzam, ir pretī augstajām kāpnēm izstādīta glezna. Tajā skatāms aizejošs, sniegots un saules apstarots ceļš. Tam malās tumšs mežs. Ceļa vidū divi bikšu pāri un nekas vairāk. It kā paši meistari jau būtu dematerializējušies kā Lūks Skaivolkers jaunajā "Zvaigžņu karu" filmā, atstājot aiz sevis vien nelielu drēbju čupiņu. Šeit vēlreiz gribētu citēt grāmatu "Zāles ēna, spāres ēna": "Pēc dzenbudisma mācības pasauli var izprast tikai "apskaidrības momentā" (satori), kad apziņā tiek izdzēstas visas telpas un laika robežas."

Nobeigumā mans mēģinājums rakstīt par Romāna darbiem haiku formā: "Divi meistari. / Dzeltens baseins saulē. / Plaukst pirmā puķe."; "Pastaiga. / Uz zemes samītas / Kastaņu ēnas."; "Piesnidzis ceļš. / Par dzīvi sarunājas / Divi bikšu pāri." Sirsnīgi iesaku izstādē pašiem izmēģināt.