Foto: Imants Tillers, "Meža sirds". 1985.
Studējot glezniecību, nonācu pie vismaz vienas atziņas – gleznošana ir labs veids, kā domāt. Kaut kādā ziņā pavisam atšķirīgs no domāšanas galvā. Tas ir poētisks un tēlains domāšanas process, piedevām pilns ar pārsteigumiem. Reizēm tikai pēc ilgāka laika saprotu, ko esmu caur gleznu izdomājusi.

Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieka Imanta Tillera izstāde "Ceļojums uz nekurieni". Pirmajā brīdī, ieejot zālē un ieraugot gleznu "Vācijas garīgie varoņi", pati pie sevis nodomāju – lūk, atsauce uz Anzelmu Kīferu! Nepagāja gan pārāk ilgs laiks, kad nonācu pie secinājuma – gandrīz viss šajās gleznās ir atsauces. Kā tāds mākslas, literatūras un filozofijas tests šīs garās, panorāmiskās gleznas karājas pie sienas un ļauj tev paspīdēt ar savām zināšanām, protams, ja tev tādas ir. Tādā ziņā vispirms šo izstādi, manuprāt, būtu jāapmeklē vienam. Jāiegaumē viss pie ieejas novietotā bukleta saturs un jāpalasa uz soliņa guļošā grāmata. Nākamreiz ir jāņem kāds līdzi un jāatstāj šausmīgi gudra cilvēka iespaids, norādot uz neskaitāmajām atsaucēm, par kurām, cerams, otrs neko nezina.

Imanta Tillera gleznas sastāv no daudziem vienāda izmēra taisnstūra formāta kartoniem, kurus saliekot kopā veidojas vienots darbs. Tās man atgādina Deivida Hoknija foto kolāžu sēriju, kur viens attēls tiek veidots no daudzām atsevišķām fotogrāfijām. Katrs fragments ir mazliet citā tonī, no cita skatpunkta, un gala darbs veidojas dinamisks, ar pavisam citu telpiskuma izjūtu. Šķiet, ka šādi var ticamāk attēlot cilvēka uztveres sadrumstalotību, fragmentāciju un vispār realitātes sarežģītību. Tāpat arī Imanta Tillera nelielie taisnstūri, izkārtoti milzīgās, garenās gleznās, katrs ir mazliet atšķirīgs.

Foto: Imants Tillers, "Patafiziskais cilvēks". 1984.

Te man ienāca prātā salīdzināt divas dažādas glezniecības manieres. Viena ir tāda, kas, gleznojot sarkanu džemperi, to novienkāršotu un uztaisītu par vienu sarkanu, plakanu laukumu. Otra ir tāda, kurā sarkanais tonis mainās no viena centimetra uz otru. Nedaudz neveikli piemēri varētu būt, teiksim, Matisa un Sezana glezniecība. Imanta Tillera darbi noteikti pārstāv otro variantu. Skatījos kādu interviju ar mākslinieku, kurā viņš sniedz skaidrojumu par savu gleznu "Terra Incognita". Uzgleznotie vārdi ir Austrālijas aborigēnu cilšu nosaukumi, zīmējums ar drūmu pļāvēju simbolizē koloniālistus, kas iztraucēja šo cilšu mierīgo dzīvi, fonā redzamais līniju mudžeklis ir aizgūts no kādas Austrālijas iedzimto iedzīvotāju mākslinieces. Kad mākslinieks visu izskaidro pats, katra gleznas daļa iegūst diezgan konkrētu nozīmi. Tillera darbi, katrā centimetrā atšķirīgi, atstāj mirguļojošu iespaidu, kā ūdens virsma, un veido atspulgu, kurā laikam redzams viss viņa paša zināšanu uzkrājums.

Man "Ceļojums uz nekurieni" bija kā ceļojums uz kādu Tillera radītu domu telpu. Tajā ir pilnīgi normāli blakus redzēt gan Džordžo de Kīriko, gan akmens laikmeta sienu gleznojumus, gan Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" ilustrācijas. Imanta Tillera gleznas ir iespaidīgas gan vizuāli, gan pēc savas nozīmes, un tas reizēm var likties pat nogurdinoši. Jau iepriekš minētajā intervijā Tillers atminējās kādu mākslinieku, kurš, darbā "Terra Incognita" ieraugot savas mātes izcelšanās cilts nosaukumu, uzgleznotu zeltainiem burtiem, no aizkustinājuma apraudājies. Nešaubos, ka ir arī pietiekami daudz latviešu, kuriem iesmelgtos sirds, lielās gleznas vidū pamanot ar zīmulīti zīmētu pelēku Janci kopā ar strazdiem sildāmies pavasara saulītē. Arī neuzminot visas atsauces uz Kantu un Bāzelicu.

Foto: Imants Tillers, "Pārtraukums". 1987.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!