No 8. novembra līdz 25. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma vērienīga programmas "Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014" izstāde "ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du Film un citi scenāriji".
Izstāde pirmo reizi Latvijā piedāvā plašāk iepazīties ar vienu no laikmetīgās mākslas ikonām – franču mākslinieci ORLAN. Intriģējošās izstādes gaidās, portāls "Delfi" četru rakstu sērijā piedāvā atklāt mākslinieces daiļrades šķautnes.
Francijas pilsētā Sentetjēnā dzimusī ORLAN ir viena no pasaules provokatīvākajām autorēm, kuras darbi nojauc tradicionālās orientācijas robežas starp klasisko mākslu un tehnoloģiju inovācijām, akadēmiskām vērtībām un masu kultūras elementiem, skaisto un neglīto, sievietes un vīrieša pasaules uztveri u.tml. Pasludinot savu ķermeni par mākslas instrumentu, viņa ir izveidojusi personīgās ikonogrāfijas universu, kas personificējas visdaudzveidīgākajās mākslinieces daiļrades šķautnēs: spilgtās perfomanču akcijās, fotogrāfijās, video darbos, instalācijās un multimediju projektos.
No sava īstā vārda ORLAN atteicās jau pusaugu vecumā un pēcāk to atspoguļoja fotosērijā ar nosaukumu "ORLAN Gives Birth to Her Loved Self" (1964) ("ORLAN dzemdē pati sevi"), kas, šķietami ignorējot dabas likumus un sabiedrībā pastāvošās normas, simboliskā veidā rādīja mākslinieces jaunās, abus dzimumus ietverošās identitātes dzimšanu, caur viņas kailā ķermeņa un androgīna manekena figūrām.
Kā viens no nozīmīgākajiem punktiem ORLAN radošajā biogrāfijā ir "Saint ORLAN" ("Svētā ORLAN") tēla ienākšana. 1971. gadā ORLAN iecēla sevi svēto kārtā, līdz ar to paverot jaunu nodaļu mākslinieces dzīvē.
Performancēs un fotosērijās tika iedzīvinātas divas madonnai raksturīgās dabas – Baltā Jaunava, kura simbolizē sievieti – māti, un Melnā Jaunava, kura sevī ietver sievieti – padauzu, tādā veidā atspoguļojot divus sabiedrībā pieņemtos, vīriešu radītos novienkāršotos "vājā" dzimuma veidolus. Savā performancē Striptease From Madonna to Whore (1974) ("Striptīzs – no madonnas par padauzu") ORLAN lēnām atkailina savu ķermeni, kas sākotnēji tīts gaišā drapērijā, tādejādi parādot vienā tēlā dusošo dualititāti un paziņojot, ka madonna ir padauza un otrādi.
Liekot atsauci uz itāļu dižgara Džovanni Lorenco Bernini (Giovanni Lorenzo Bernini) 17. gs. vidū tapušo ikonisko darbu "Sv. Terēzes ekstāze", Svētā ORLAN parādījās barokāli krokotos melna vinila un balta lateksa tērpos, pietuvinot savu veidolu izcilās baroka kulminācijas emocionālajai eksaltācijai. Jāmin, ka šeit nav atrodama nekāda sasaiste ar kristietības tradīcijām. Viņa atsakās būt svētā mocekle – ORLAN protestē pret reliģijas tieksmi noliegt pasaulīgos priekus, miesiskās baudas un ķermeni kā zinātniskas izpētes objektu.
Līdzīgi kā mitoloģijā pazīstamās amazones, viņa atsedz savu krūti, vizualizējot Carnal Art manifestā (pieejams šeit angļu un franču valodās) ietverto uzstādījumu, kas tiecas apgriezt kristīgo uzskatu – nevis "vārds tapa miesa", bet miesa tapa vārds.
Zem nosaukuma "The Reincarnation of Saint ORLAN" ("Svētās ORLAN reinkarnācija") 1990. gadā aizsākās ķirurģisko operāciju sērija, ko vadīja ideja pasludinot savu miesu par materiālu mākslinieciskām izpausmēm, lai savā tēlā iepludinātu Venēras (auglība), Džokondas (androgīnā daba), medību dievietes Diānas (agresivitāte, nepakļaušanās pretējam dzimumam), Eiropas (ļaušanās nezināmajai nākotnei) un Psīhes (mīlestības un garīgā skaistuma alkas) vizuālās iezīmes, tādā veidā pārmantojot to pievilcīgākās rakstura īpašības.
Fotoreprodukcijās iemūžinātais svētās tēls allaž bija klātesošs visās deviņās operācijās kalpojot par sava veida performanču simbolu un atskaites punktu.
"Svētā ORLAN un vecajie" – 1983. gadā karavadžisma iespaidā tapušais videodarbs:
