Tādēļ arī ir šis jautājums par mākslas vērtību, kas nebūt nav nedz oriģināls, nedz savā būtībā jauns vai pārsteidzošs, kā to atbildē labi ilustrē Barbara Feslere.
Interesanti bija novērot, ka vislielākās grūtības atbildēt uz šo jautājumu bija tieši tiem, kuri savā ikdienas darbā regulāri veic dažādu mākslas darbu izvērtēšanu un raksta teorētiskas un analītiskas dabas sacerējumus par mākslu un dažādām ar to saistītām problēmām. Teorētisko zināšanu bāze šķiet ne vienmēr atvieglina spēju sniegt atbildes uz jautājumiem, gluži otrādi – tā pat paralizē. Savukārt tiem, kas ikdienā radoši strādā dažādās mākslas nozarēs un paši rada mākslu, pieeja šim jautājumam bija tikpat radoša un personiska.
Liels paldies visiem, kas atrada laiku, lai piedalītos šajā viedokļu apmaiņā!
Džastins Aionss: Visticamāk – nav nekādas īpašas vērtības, kas būtu attiecināma uz mākslu. Māksla var paātrināt iztēli, izaicināt, iedvesmot, šausmināt, melot un traucēt. Diezgan bieži tā garlaiko un liek vilties, tomēr pat visbanālākajā veidā tā var raisīt ziņkāri. Ja mēs identificējam vērtību kā definējošo mākslas lomu, tad mēs uzskatāmi norādām, ka jebkurš mākslas darbs, kas nepilda šo lomu, ir mākslinieciska kļūme, bet vēsture ir pilna ar mākslas darbiem, kuri izaicinājuši normas un noteikumus. Tomēr pat tie mākslas darbi, kas radīti saskaņā ar stingriem ideoloģiskiem ierobežojumiem, var būt izcila māksla, jo tiem piemīt potenciāls pārsniegt un apiet mūsu kritiskās un vērtējošās spējas un mākslinieku nolūkus, tāpat kā, piemēram, satiksmes negadījumi sevī ietver ko vairāk nekā tikai bezkaislīgos ātruma, sadursmes, bojājumu un zaudējumu faktus. Šai nekonkrētībai, kas aicina mūs skatīties vēlreiz, nevajadzētu būt programmatiskai. Tādējādi nekonkrētība kļūst par normu, un šādi mākslas darbi rada nenopietnu kalambūru – konkrētā nekonkrētība. Ja nekonkrētība mudina mūs veidot dialogu ar mākslas darbu, tad tā ir nejaušība, citu funkciju blakusprodukts. Iespējams, tādēļ mēs nevaram adekvāti definēt mākslu tādā veidā, kas to atšķirtu no citām darbībām, piemēram, no galdniecības, sarunām vai futbola. Mākslai nevajadzētu būt un nevar būt noteikta vērtība.
Norma Džīna: "Ķirurgs ir dziednieka pretpols. Dziednieks dziedē saslimušo, uzliekot viņam rokas; ķirurgs izdara griezienu pacienta ķermenī. Dziednieks uztur dabisko distanci starp sevi un pacientu, un, lai gan viņš to nedaudz samazina, uzliekot rokas, to izteikti palielina viņa autoritātes spēks. Ķirurgs dara tieši pretējo – viņš izteikti samazina distanci starp sevi un pacientu, iekļūstot dziļi pacienta ķermenī, un nedaudz palielina to ar piesardzību, ar kādu viņa roka kustas starp pacienta orgāniem. Īsumā – atšķirībā no dziednieka, kas joprojām ir apslēpts medicīnas praktizētājā, ķirurgs izšķirošajā brīdī atturas saskarties ar pacientu kā cilvēks ar cilvēku un drīzāk iekļūst viņā operācijas ceļā. (..) Un to mēs esam tiesīgi sagaidīt no mākslas darba." (Valters Benjamins, "Mākslas darbs mehāniskās reprodukcijas laikmetā", 1936).
Barbara Feslere: Kopš pastāv māksla, jautājums par tās vērtību ir raisījis strīdus. Pēc Platona pārliecības mākslas darbs bija pilnīgi bezvērtīgs salīdzinājumā ar domu. Mākslas darbu viņš uzskatīja par jutekļiem uztveramās pasaules priekšmeta kopiju, bet šis priekšmets pats bija kopija idejai, kas atrodas ideju debesīs. Tātad mākslas darbs viņa uztverē bija kopijas kopija un attiecīgi bezvērtīgs. Savukārt mūsdienās mums vispirms prātā nāk mākslas darba ekonomiskā jeb spekulatīvā vērtība, kā teicis Endijs Vorhols: Good business is the best art. Par laimi, pastāv arī uzskati, kas ir mazākā mērā pieskaņoti tirgum, piemēram, varam minēt Pjēro Manconi (Piero Manzoni) ironisko rīcību 1961. gadā, kad viņš izstādīja pārdošanai savus "Mākslinieka sūdus" kā sērijveida mākslas darbu deviņdesmit eksemplāros. Savukārt Īvs Klains 1962. gadā veidoja performanci, kas izsmēja mākslas ekonomisko vērtību: viņš pārdeva savu jutīgumu, pretī prasot zelta lapiņas. Tad pircējs tiktu aicināts tam izsniegto sertifikātu sadedzināt, bet Īvs Klains zelta gabaliņus iemestu Sēnā. Mūsdienu itāļu mākslinieks Čēzare Pjetrojusti (Cesare Pietroiusti) nesen kādā meistardarbnīcā pārdeva "mākslinieka darba stundas": pircējs saņem mākslinieka parakstītu līgumu un iegūst tiesības māksliniekam norādīt, kas tam šajās stundās jādara.
Protams, mēs ceram, ka mākslas darbam piemīt ne tikai materiālā, bet arī garīgā vērtība. Valters Benjamins uzskatīja, ka mākslas darba vērtība ir tā aurā, ko viņš definēja šādi: "Mākslas darba šeit un tagad, tā unikālā esamība vietā, kur tas atrodas." Arī Imanuelam Kantam mākslas darba vērtība bija tā nemateriālajā daļā – skaistumā, kas definējams kā mērķtiecība bez mērķa zināšanas un izraisa neieinteresētu skatītāja labvēlīgumu. Neaizmirsīsim, ka mākslai piemīt ne tikai ekonomiskā un garīgā vērtība, bet arī vizionāras spējas. Andrē Bretons apgalvoja, ka mākslas darbam ir vērtība tikai tad, ja tas virmo nākotnes atspīdumos. Mākslas darba neatkarība no jebkurām sociālajām vai politiskajām funkcijām tam piešķir lielu potenciālu paplašināt prātu un likt ievibrēties mūsu jutekļu un emociju stīgām. Tieši mākslas darba nefunkcionalitātē (kā uzsvēra arī Kants) slēpjas tā milzīgā brīvība, tā revolucionārais spēks un attiecīgi tā visdziļākā un būtiskākā vērtība.
Luidži Negro: Man tā ir vienīgā vieta (māksla, kad tā patiešām ir māksla), kur dzīve iegūst jēgu arī savā acīmredzamajā bezjēdzībā. Tā ir vieta, kur ikviens var iztikt bez "funkcijas", bez mērķa. Jo īstā māksla, tāpat kā dzīve, nekad nav funkcionāla. Tāpēc māksla, kad tā patiešām ir māksla, nojauš Dieva elpu. Māksla, kas patiešām ir māksla, ir tā, kurā dzīve saplūst ar meklējumiem un spekulatīvu spriegumu (kas nav tikai uzmanība), dāvājot to "jēgas" smaržu, kas reizēm izgaismo pārsteidzošo pasaules ainavu. Tagad es domāju par Basu Janu Aderu (Bas Jan Ader) un viņa brīnumaino nāvi. Māksla bieži ir kā filosofija, vairāk par studēšanu tai ir vajadzīga uzmanība, spriegums, sirds un prāta atvērtība pret pasauli, kurā dzīvojam, pret mums pašiem un pret mākslas un mākslinieku zīmēm. Tikai šajā brīvībā mēs varam saskatīt jēgu, ko mums dāvā māksla (nereti viņpus māksliniekiem).
Stīvs Pikolo: Izsakoties kodolīgi, manuprāt, sabiedrība piedēvē mākslai vērtību, jo māksla ir kā vingrošanas zāle prāta un uztveres spēju vingrinājumiem – gan māksliniekiem, gan viņu auditorijai. Iespējams, ka šie vingrinājumi palīdz mums attīstīt vai vismaz uzturēt formā mūsu neiroloģiskās sistēmas. Šī "patiesā" vērtība dažkārt sakrīt ar ieguldījuma vērtību, tomēr ne vienmēr.
Gaks Sato: Es nezinu, kas ir mākslas vērtība. Iespējams, ka es to savā dzīvē meklēju. Māksla ir savveida vēstījums. Šis vēstījums rada saziņu. Māksla var sazināties ar nākotni. Patiesā mākslas vērtība ir patiesa saziņa starp mākslinieku un cilvēkiem (un otrādi). Tas ir – mākslai nav vajadzīga kopīga vērtība. Mākslai jādod personiska vērtība. Māksla savā ziņā ir dzīves zieds. Taču zieds ir tikai zieds. Un nekas vairāk. Tomēr šis zieds ir cerību uzplaiksnījums.
Laima Slava: Ceru, ka tas nav jautājums, kas ir māksla? Mākslas patiesā vērtība, manuprāt, ir tās sarunā ar skatītāju. Ar mani. Šī saruna var būt īslaicīga, ātri izsmeļama, konkrētā brīža konjunktūras rosināta, un tā var būt pastāvīgi atjaunota, ik reizi, sastopoties ar mākslas darbu, turpināta. Tā var notikt tikai vizuālas vai sensuālas patikas līmenī, tā var aizvest tālu citās domu un zināšanu dimensijās vai dziļi privātu atskārsmju džungļos. Jebkurā gadījumā, tās pamats ir bagāta un dāsna cilvēka personība, kas spējusi savai izpausmei atrast dzīvotspējīgu, adekvātu formu, un es ar viņu sarunājos "pa tiešo", pāri laikiem un visādiem citādiem ierobežojumiem.
Savus sarunbiedrus es atpazīstu pēc pašas spontānās reakcijas – es patiešām mākslas darbu vispirms uztveru tīri jutekliski, un tad seko saruna, kas vai nu atraisās vai ne.
Domāju, ka nav precīzākas un runātīgākas laikmeta un cilvēka esamības drāmas liecības par mākslas darbu.
Pirmpublicējums decembra/janvāra žurnālā "Studija" Nr.75.