Atskatoties šobrīd man šķiet, ka pret izstādi izturējos ieinteresēti, bet atturīgi. Bija neierasti redzēt neredzīgos gleznojam un kurlmēmos dziedam. Aizkustinoši bija melnbaltie video ar invalīdiem, kuri, katrs savā veidā, lēnām dodas savās gaitās. Nonākot pie fotosērijas ar "hibrīdiem" (veselie aizstāj invalīdu trūkstošās daļas), iesaistītie vīrieši ir atkailināti, redzamas visas rētas, ķermeņi saskaras neērtās un nedabiskās pozās, likās – "nē, tas tomēr ir pārāk traki", un, skatoties video ar bezkājaino un bezpirkstaino jauno vīrieti, kurš izmanto kādas sievietes rokas mazgājoties, it kā tās būtu viņējās, domāju par to, ka tas reizē ir skaisti, bet, ja tā padomā, arī šausmīgi. Tas izskatās grūti.
Kamēr skatījos video par neredzīgajiem, ievēroju divas sievietes un zēnu, kam rokā bija zaļš balons. Viņas neienāca Žmijevska izstādes sadaļā. Varbūt viņām šķita, ka zēnam jau pietiek ar Medicīnas muzeja viduslaiku ekspozīciju. Telpā aiz video izstādītas gleznas. Trauslas un savādas liekas šīs ziņas no neredzīgo pasaules, pie mums nonākušas kā no kādas tālas salas. Vienā no gleznām attēlotais atgādina zirgu vai kādu citu zvēru, bet, izrādās, ir aklā vīrieša iztēlots taurenis. Saules starus viņš glezno ar otu, jo esot dzirdējis, ka tie ir kā smalkas svītriņas. Tādas nevar ar pirkstiem uzgleznot. Meitene puķainā kleitā glezno zilu zebru ar melnām svītrām, tieši tādu, kā viņa redz savā galvā. Gaužām mierīga sieviete saka, ka zaudēt redzi bijis kā tikt ieslēgtai zārkā. Ir neērti skatīties, kā viņi mazgā no savām rokām krāsu. Neērti, ka viņus iespējams tā novērot, viņiem par to nenojaušot. Domāju par to, kāpēc tik reti iedomājos par to, kā ir būt neredzīgam.
Zālē ar kristāla lustrām un apgleznotām sienām redzams video ar kurlmēmo kori, kas dzied baznīcā. Šīs situācijas absurdums rada pretrunīgas sajūtas. Visi dzied pēc savas iekšējās izjūtas. Kaut kādā ziņā tas ir līdzīgi aklajiem gleznotājiem. Mākslinieks rada situācijas, kurās izceļas invalīdu nepilnības, bet reizē arī tās attēlotas kā nozīmīgas un ar savu vērtību, kas ir patiesi, tomēr atstāj kaut kādu nepareizības sajūtu. Varbūt ir citas lietas, kuras viņiem padodas izcili, bet likt kurlajiem dziedāt liekas tāda kā sevišķa deklarācija.
Medicīnas muzejs ir diezgan ekstrēma vide laikmetīgajai mākslai, un šis savienojums atgādina seju, ko veido divas it kā nesavienojamas daļas – vienu veido groteskās lelles, nokrāsotas rozā tonī, izbāztais suns kosmonauts un viduslaiku mūķenes, otru – baltas sienas, teksts gaumīgā fontā un gaiši rāmji. Izstāde noteikti dveš pavisam citu elpu nekā tad, ja to ieskautu ierastās, baltās galerijas sienas. Atmosfēra ir visai baisa, bet reizē vairāk piesaistīta svešādo ārstniecības rīku un protēžu realitātei.
Domāju, ka šī izstāde ir labs treniņš līdzjūtībā. Tas nav tas pats, kas žēlums. Arī līdzjūtībā pret sevi, savu ķermeni un tā ierobežotību un untumiem. Kauna un neērtības sajūtas, pat ja citā skalā, tomēr sastopamas arī veselā ķermenī, un tad jau tas vairāk ir jautājums par to, kā cilvēks ir spējīgs pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Un pēc tam attiecīgi arī citus.
Var sēdēt un atcerēties, kā suns jaunībā lēca pār žogiem un luncināja asti, bet var arī vērot, kā viņa spalva savēlusies un tajā sakrājušās mazas lietus lāses.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
