Agnij, jāatzīst, ka par jums zināms diezgan maz – vien tas, ka esat no Sanktpēterburgas, izceļojusies krustu šķērsu pa pasauli un nu Rīgā rīkojat līdz šim vērienīgāko laikmetīgās mākslas pasākumu, proti, Rīgas biennāli. Kā jūs līdz šai idejai nonācāt?

Ideja par biennāli manā galvā jau dzīvoja ļoti ilgi, tāpēc jums ir absolūta taisnība – ir jāsaprot, kas es esmu un ar ko nodarbojos līdz šim. Mans pirmais bakalaura grāds ir lingvistikā, ko es ieguvu Sanktpēterburgas Universitātē. Pavadīju piecus gadus, padziļināti apgūstot romāņu valodas, galvenokārt spāņu, arīdzan franču un latīņu. Tas bija ļoti intensīvs un aizraujošs kurss, kas bija kas vairāk nekā tikai valodu apguve. Apsvēru arī domu veidot diplomātisko karjeru saistībā ar valodām. Ir lieliski zināt valodas, taču, manuprāt, tās var pilnvērtīgi pielietot vien komplektā ar vēl kaut ko. Es nesaku, ka tulks nav gana interesanta nodarbošanās, taču, lai to darītu, ir jābūt konkrētam personības tipam, proti, jāpatīk vienatnei, jāspēj un jāgrib sevi pilnībā veltīt tekstam. Man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc nolēmu savu lingvistisko izglītību apvienot ar starptautisko attiecību jomu. Devos uz Londonu un uzsāku tur studēt politikas zinātni.

Kamēr mācījos, strādāju dažādās nevalstiskajās organizācijās. Piemēram, Starptautiskajā Migrācijas organizācijā ("International Organization for Migration"), man bija iespēja padziļināti izprast, kā darbojas šāda veida organizācijas, to struktūru, birokrātiju. Uzsāku arī darbu laikmetīgās mākslas galerijā, kas sakrita ar brīdi, kad beidzu studijas. Iesākumā domāju, ka pastrādāšu tur vasarā kā praktikante, taču pamazām arvien vairāk iesaistījos galerijas darbībā un paliku tur gadu. Atklāju, cik laikmetīgā māksla ir fascinējoša, tāpēc uzsāku vēl vienas maģistra studijas – mākslas biznesā. Šo programmu rīko "Sotheby`s" izsoļu nams. Ļoti intensīva gadu ilga programma, kuras laikā apgūst to, kā darbojas laikmetīgās mākslas pasaule, proti – vairāk galeriju un institūciju menedžmenta, nevis mākslas vēstures.

Paralēli studijām es apmeklēju dažādus ar mākslas pasauli saistītus pasākumus un izstādes. Londona ir ideāla vieta, kur iepazīt labāko laikmetīgo mākslu. Septiņu gadu laikā, kurus pavadīju Londonā, es izmantoju visu, ko šī pilsēta piedāvā, taču nebiju apmierināta ar mākslas pasaules komerciālo pusi. Es nevarēju iedomāties sevi strādājam, piemēram, izsoļu namā. Programma deva iespēju satikt iedvesmojošus cilvēkus, kuri vadīja mākslas fondus un bezpeļņas organizācijas. Šie cilvēki mani iedvesmoja domāt par kā līdzīga radīšanu. Savukārt, ceļojot un apmeklējot biennāles, es nonācu pie secinājuma, ka tā ir labākā forma, lai iepazītu mākslu.

Salīdzinot ar ko?

Salīdzinot, piemēram, ar mākslas gadatirgiem, jo tur visam klāt ir cenu zīmes. Tas ir tirgus vistiešākajā nozīmē. Jā, tu vari aplūkot mākslas darbus, taču galvenais ir pārdošana. Biennāles turpretī ir lielas izstādes. Man biennāles organizēšana šķita organisks veids, kā likt lietā savas idejas apvienojumā ar izglītību lingvistikā un politikā. Viss sakrita!

Un kā šajā stāstā "iekrita" Rīga?

Rīga "iekrita" ļoti veiksmīgi! (smejas) Man vienmēr viss notiek intuitīvi. Es ļoti novērtēju, ka neesmu bijusi spiesta domāt vispirms praktiski, bet gan esmu varējusi sekot savai intuīcijai. Tēvs man ir devis iespēju un brīvību darīt to, ko es vēlos.

Esmu dzimusi Sanktpēterburgā, bet mana māte ir no Lietuvas, Viļņas. Viņas māsa Jurate Mikolaitīte ir zināma vecās paaudzes māksliniece, nu viņai ir 65 gadi. Arī viņas vīrs un vīrabrālis ir Lietuvā ļoti labi zināmi mākslinieki. Katru reizi, kad bērnībā ciemojos Viļņā, dzīvojos pie tantes mākslas studijā. Tieši tāpēc Viļņa man vienmēr ir asociējusies ar mākslu. Lai arī esmu no Sanktpēterburgas, vienmēr esmu jutusies piederīga un identificējusies ar Baltiju. Kad studēju un ceļoju, bieži vien uzdevu sev jautājumu, kāpēc pasaulē nesastopu Baltijas mākslinieku darbus, tas vienmēr palika neatbildēts jautājums.

Un tad viens no maniem tuviem draugiem uzaicināja uz Rīgu, un es tajā iemīlējos. Es sajutu, ka šī ir vieta, kur varētu rīkot biennāli.

Mīla no pirmā skatiena? Tik vienkārši?

(smejas) Nē, tik vienkārši gluži ne. Tā bija apstākļu sakritību sērija. Man ir draugs, kuram Maskavā pieder galerija, – Emilians Zaharovs. Viņa ģimene ar mākslas kolekcionēšanu nodarbojas vairākās paaudzēs. Es viņu ļoti cienu, viņš ir viens no retajiem īsteni aristokrātiskajiem cilvēkiem, kuri vēl aizvien mīt Krievijā. Es ļoti ieklausos tajā, ko viņš saka. Un, kad pārspriedām manas idejas, viņš man ieteica Rīgu. Tieši tāpēc viņš ir pieminēts mūsu mājaslapā – viņš ir iemesls, kāpēc es esmu šeit.

Pēc tam es piezvanīju sev ļoti tuvai draudzenei Anastasijai Blokhinai, kura nu ir biennāles izpilddirektore, lai uzaicinātu viņu kopā darboties. Viņa gandrīz uzreiz piekrita. Viņa pabeidza vadīt laikmetīgās mākslas galeriju Azerbaidžānā, Baku, un atbrauca uz Rīgu, par ko es esmu ļoti priecīga. Tas bija aizpagājušā gada septembrī. Mums bija nepieciešams pusgads, lai saprastu, kur mēs esam, iepazītos ar vietējo mākslas pasauli un apjaustu, kas biennālei ir nepieciešams.

Kurā brīdī un kā jūs nonācāt pie sadarbības ar kuratori Katerinu Gregu?

Mēs uzrunājām vairākus kuratorus, gluži kā ikviena biennāle to darītu. Izpētes rezultātā bijām izvēlējušies 12 kuratorus, kuru darbs mums patīk, kuri ir aktuāli un ar labu reputāciju. Mums bija konkrētas prasības. Kandidātam ir jābūt ne tikai labi zināmam mākslas pasaulē, bet arī jābūt gatavam pilnībā nodoties šim projektam. Vēl viens svarīgs kritērijs, kāpēc mēs izvēlējāmies Katerinu, ir fakts, ka viņa bija mākslas meses "Art Brussels" vadītāja. Manuprāt, pirmajai biennālei ir ļoti svarīgs cilvēks ar praktisku skatījumu. Tāpat viņa mums piedāvāja ļoti pārliecinošu kuratorisko vīziju. Sākotnēji mēs gaidījām burtiski pāris teikumu, bet viņa atsūtīja piecas lapaspuses garu tekstu, kas būtībā jau bija gandrīz gatavs kuratoriskais koncepts. Bija skaidra viņas motivācija. Satiekoties klātienē, vēl vairāk pārliecinājāmies, ka viņa ir īstā. Turklāt viņa jau bija strādājusi Baltijā – viņa bija kuratore Igaunijas simtgades izstādei "Tallinn Art Hall", kas tika atklāta pirms dažiem mēnešiem.

Nav noslēpums, ka biennāles rīkošanu finansē jūsu tēvs, kurš ir ģenerāldirektors vienā no lielākajiem Krievijas zivju pārstrādes uzņēmumiem. Kāpēc viņš to dara? Vai viņam arī ir kāda saistība ar mākslas pasauli, vai arī tā ir mīlestība pret meitu?

Laikam jau mazliet no visa. Šķiet, viņš saprata, ka es to domāju nopietni, ka tas ir ilgtermiņa projekts. Es gana pārliecinoši viņam izklāstīju savu ieceri, un viņš man noticēja, ka tas nebūs tikai viena gada pasākums no sērijas "papriecājos un pametu". Jau nosaukums "biennāle" liecina par to, ka esam apņēmušies to darīt vēl, ka tas nebūs vienreizējs pasākums. Es uz to lūkojos kā uz platformu mākslinieciskam dialogam visā Baltijas reģionā. Manuprāt, arī tēvs redzēja, ka biennāle ir vieta un brīdis, kurā saslēdzas kopā viss manis iepriekš darītais.

Kā notika biennāles vietu izvēle, ņemot vērā, ka neesat vietējā?

Tas bija īsts izaicinājums! Pirmā ideja bija fabrikas telpas, jo mums bija spēcīga vīzija, ka telpām ir jābūt industriālām. Piemēram, uz "Boļševičku" mēs sākotnēji raudzījāmies kā uz galveno norises vietu, bet, tā kā fabrika ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, no šīs ieceres nācās attiekties. Mēs gribējām veidot izstādi, taču negribējām veikt remontdarbus. Komandā paaicinājām Inesi Dābolu, un mēs daudz laika pavadījām, pētot dažādas iespējas.

Un tad mēs uzsākām sadarbību ar LU Bioloģijas fakultāti. Latvijas Universitāte mums piedāvāja arī Morberga dzīvokli, kam mēs uzreiz piekritām. Arī "Zuzeum" – es novērtēju Jāni Zuzānu par to, kādu atbalstu viņš sniedz Latvijas mākslas jomai. Mēs bijām ļoti priecīgi, ka viņš piekrita rīkot daļu biennāles savā topošajā mākslas centrā, pirms vēl tas ir oficiāli atvērts. Kā vienu no norises vietām izraudzījāmies arī Andrejsalu, kuratoru komandai bija ļoti svarīgi, lai būtu ietverta arī industriāla ostas telpa. Pārējo norišu vietu izvēle tika pakārtota kuratoru vajadzībām un redzējumam. Viss, ko mēs meklējām, pie mums it kā atnāca pats īstajā brīdī.

Un kā ir ar mākslinieku izvēli? Vai arī tas pilnībā bija kuratoru ziņā?

Jā, tieši tā. Kuratoru komandai ir pilnīga brīvība, saskaņā ar iepriekš sagatavoto kuratorisko konceptu. Biennāles nosaukums ir "Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt". Tā pamatā ir Alekseja Jurčaka grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Lai arī grāmatā tiek runāts par Padomju Savienības sabrukumu un to, kā neviens to negaidīja. Mūsu izstāde nav par Padomju Savienības sabrukumu, taču tā ietver pārmaiņu jēdzienu visos cilvēka dzīves aspektos – gan psiholoģiskas pārmaiņas, gan bioloģiskas, gan pārmaiņas zinātnē un vēsturē, un par šodienas laiku. Katra biennāles izstāžu vieta reprezentē kādu šaurāku lielajā nosaukumā ietvertu pārmaiņu tēmu.

Un latviešu mākslinieki? Kā jūs nonācāt tieši līdz šiem latviešu māksliniekiem?

Latviešu mākslinieki, kā arī citi, ir Katerinas izvēle. Uzsākot darbu pie Rīgas biennāles veidošanas, viņa veica rūpīgu izpēti, kuras rezultātā uzrunāja māksliniekus dalībai izstādē. Dažus jau viņa zināja arī iepriekš, piemēram, Andri Eglīti.

Kā Baltijas māksla, jūsuprāt, šobrīd ierakstās pasaules kopainā? Jau sarunas sākumā jūs minējāt, ka studiju laikā, apmeklējot biennāles, maz saskārāties ar Baltijas mākslu. Kāpēc tas tā ir, un kas būtu jādara, lai to mainītu?

Es esmu pārliecināta, ka tas nav tāpēc, ka latviešiem trūktu mākslinieciskā talanta, bet gan tā ir infrastruktūras problēma. Piemēram, Rīgā nav laikmetīgās mākslas muzeja. Man nepatīk vārds "reklamēšana", taču, raugoties starptautiski, prezentēšanai ir liela nozīme. Tas ir tas, ar ko nodarbojas, piemēram, galerijas – prezentē savus māksliniekus. Man šķiet, ka Latvijā šajā ziņā tas nav darīts pietiekami.

Ko var darīt? Arī mēs šobrīd ar biennāles palīdzību piesaistām plašu starptautisko uzmanību. Regulāri ceļojot un apmeklējot mākslas pasākumus visā pasaulē, pateicoties mūsu komunikācijai, man vairs nav jāskaidro, kas ir Rīgas biennāle. Vadošie pasaules mākslas institūciju vadītāji un kuratori būs Rīgas biennāles atklāšanā. Viņi varēs ieraudzīt Baltijas māksliniekus, un kurš zina, kā tas var izvērsties, – kuratori vienmēr meklē jaunus talantus. Mēs darām visu, lai vietējie mākslinieki saņemtu viņiem pienācīgo uzmanību.

Vai ir nācies biennāles rīkošanas sakarā saskarties arī ar kādiem šķēršļiem vai izaicinājumiem? Šobrīd tas viss vairāk izklausās pēc sapņa piepildījuma.

Protams, bija izaicinājumi, turklāt daudz. Fakts, ka es nāku no Sanktpēterburgas, vien rada dīvainas reakcijas... Tas var likties smieklīgi, bet tas tiešām notiek. Protams, es varu saprast – kas tāds kā biennāle nenotiek katru dienu, cilvēkiem var šķist, ka tas tiek darīts kādu konkrētu iemeslu dēļ, piemēram, naudas, taču ne šajā gadījumā. Mēs nenodarbojamies ar biznesu, mēs šeit nekļūsim bagāti.

Es varu saprast daudzos aizspriedumus, kas rodas saistībā ar biennāli, sākot no jautājuma, vai to finansē Krievija. Protams, mēs nevaram ignorēt politiku, taču mūsu mērķis ir mākslas izstāde, nevis politika. Mēs nevēlamies velti šķiest laiku, lai pārliecinātu cilvēkus, ka mūsu nodomi ir tīri. Mums ir lieliski partneri un spēcīga komanda, veiksmīgi norit biennāles organizēšana, drīz sekos arī atklāšanas pasākumi, un cilvēki arvien vairāk redz, ka tas viss ir "pa īstam". Es uzskatu, ka vienkārši ir jākoncentrējas vairāk uz biennāli un jāignorē iespējamās negācijas.

Jāatzīst arī, ka prezentēt Rīgu man nereti sanāk vairāk, nekā pašu biennāli. Piemēram, nesen biju Ņujorkā, kur par Rīgas biennāli mani intervēja mākslas žurnālists, taču rezultātā mēs vairāk runājām par Rīgu. Tā ka šaubas par mani ir nepamatotas. Var teikt, ka es esmu Latvijas un Rīgas vēstniece.