Antonijs Bīvors ‘Berlīnes krišana 1945’

Sarkanajai armijai bija daudz, par ko atriebties, kad 1945. gada janvārī tā beidzot sasniedza Trešā reiha robežas. Politiskie virsnieki nemitīgi uzsvēra karavīriem, kādus briesmu darbus pastrādājis vērmahts un SS. Rezultātā sāka plosīties tāda atriebība, kādu vēsture vēl nebija pieredzējusi, –– tanku kolonnas ar kāpurķēdēm sašķaidīja bēgļu kolonnas, notika masveida izvarošana, laupīšana un postīšana. Simtiem tūkstošu sieviešu un bērnu nosala vai tika noslepkavoti, jo nacistu partijas vadoņi, atteikdamies atzīt sakāvi, bija aizlieguši evakuēt civiliedzīvotājus. Vairāk nekā septiņi miljoni bēga uz rietumiem, prom no Sarkanās armijas šausmām.

Ne visiem bēgļiem bija vienāds liktenis. Daži piedzīvoja drausmīgas ciešanas, citus glāba laimīgs gadījums. Padomju karavīri spēja izturēties pret vācu sievietēm un bērniem gan ar negaidītu augstsirdību, gan ar neiedomājamu cietsirdību. Šo morālo haosu bija radījis titānisks konflikts starp diviem tirāniem, kurus neinteresēja savu sekotāju un padoto liktenis. Nacisti sūtīja pret padomju tankiem arī pusaudžus, kuri devās pašnāvnieciskā uzbrukumā ar divriteņiem; kad Sarkanā armija ielenca Berlīni, SS vienības pilsētā nošāva vai pakāra ikvienu, kas neatradās savā postenī.

Hitlers, savā bunkurā pa pusei zaudējis prātu, izdeva nesakarīgas pavēles, gigantiskā lielummānijā apņēmies lemt reiha galvaspilsētu bojāejai, ja bojā jāiet pašam. Tikmēr Staļins bija gatavs likt uz spēles jebkuru daudzumu savu karavīru dzīvību, lai tikai ieņemtu Berlīni pirms amerikāņiem. Jauni dokumenti no Krievijas arhīviem, izmantoti šajā grāmatā, pirmo reizi parāda, ka padomju vadonim bijis ārkārtīgi spēcīgs motīvs, lai šādi rīkotos.

Antonijs Bīvors, balstoties uz jauniem, nereti satriecošiem materiāliem no bijušās PSRS, Vācijas, ASV, Lielbritānijas, Francijas un Zviedrijas arhīviem, ir rekonstruējis to, ko pieredzēja miljoniem cilvēku, piedzīvojot murgam līdzīgo Trešā reiha sabrukumu. “Berlīnes krišana 1945” stāsta par lepnumu, muļķību, fanātismu, atriebību un nežēlību, kā arī par neticamu nelokāmību un pašuzupurēšanos.

A. Bīvors sāka savu karjeru kā profesionāls virsnieks. Viņš ir sarakstījis vairākas dokumentālas grāmatas, kuru vidū ir “Spānijas pilsoņu karš”, “Britu armijā”, “Krēta –– cīņa un pretošanās”, “Parīze pēc atbrīvošanas, 1944––1949” un “Staļingrada” (1998), kas šobrīd pārdota vairāk nekā 1,1 milj. eksemplāru un kurai piešķirta Semjuela Džonsona balva dokumentālās literatūras žanrā, Volfsona Vēstures balva un Hotorndena Literatūras balva.

“A. Bīvora grāmata ir veltīta vienai no nozīmīgākajām Otrā pasaules kara vēstures lappusēm. Padomju propaganda šo savu uzvaru pār nacismu vēlāk atspoguļoja vienveidīgi un tendenciozi gan masu medijos, gan vēstures literatūrā, gan skolu mācību grāmatās. Latvijā divas pēckara paaudzes ir skolotas padomju tendenciozās propagandas garā. Kāda patiesībā bija Sarkanās armijas “varonīgā misija Eiropas atbrīvošanai no nacisma”? To spilgti apliecina A. Bīvora grāmatā “Berlīnes krišana 1945” aprakstītie notikumi. Sarkanā armija ieņemtajā Berlīnē rīkojās nevis kā atbrīvotāji, bet gan kā uzvarētāji, kuri vardarbībā pret vācu civiliedzīvotājiem apliecināja savu uzvaras prieku.

A. Bīvora grāmata ir zinātniski populāra, viegli lasāma, sarakstīta vispārcilvēcisku tradīciju un demokrātisku vērtību garā,” par šo grāmatu saka vēsturnieks Ainārs Bambals.