Nākamais rakstnieks dzimis Ērgļu muižas kalpotāju ģimenē. Mācījies Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā, pēc tam – Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā. Tad seko kantorista un rakstveža darba gaitas Rīgā un Kokneses muižā. No 1887. gada Rūdolfs Blaumanis pārmaiņus dzīvo vecāku mājās Ērgļu pagasta "Brakos" un Rīgā, kur strādā dažādos preses izdevumos un aktīvi nododas rakstniecībai.

Vēl mācoties skolā, 1882. gadā Rūdolfs Blaumanis publicēja savu pirmo stāstu vācu valodā, bet 1886. gadā tika publicēts pirmais Blaumaņa darbs latviešu valodā. 1893. gadā tika izdots pirmais viņa prozas krājums latviešu valodā "Pie skala uguns". Rūdolfs Blaumanis ir pirmais drāmas un noveles žanra iedibinātājs latviešu literatūrā un ar pasaku bērniem "Velniņi" ir arī pirmās latviešu literārās pasakas autors. Ar 1890. gadu Rūdolfs Blaumanis pievēršas dramaturģijai, gūstot ievērību kā lugu autors. Populāras ir gan drāmas, gan komēdijas. Viņš rakstījis arī dzeju, tostarp lirisku un satīrisku dzeju un nodarbojies ar prozas un dzejas tulkošanu.

Rakstnieka mūžs apraujas 45 gadu vecumā no smagas slimības. Viņa pēdējā atdusas vieta ir Ērgļu kapsētā, bet Rīgā Bastejkalnā 1929. gadā tautā populārajam rakstniekam tiek atklāts piemineklis. Tas ir pirmais sabiedriskais piemineklis, kas veidots kādam latviešu kultūras darbiniekam.

2004. gadā "Latvijas Avīzes" veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Rūdolfs Blaumanis ierindots trešajā vietā, bet 2006. gadā rīkotās "Visu laiku labākās latviešu literatūras" aptaujā viņa noveles ierindotas pirmajā vietā. Tās un drāma "Indrāni" iekļautas Latvijas Kultūras kanonā, tāpat kā Jāņa Kalniņa un Gunāra Pieša pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles motīviem veidotā spēlfilma "Nāves ēnā" (1971), kas ir Latvijas kino zelta fonda darbs.