Elza Ķezbere dzimusi 1911. gada 5.maijā, Tirzas pagastā, 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju un no 1950. gada vasaras dzīvoja Ņujorkā. Dzejniece sarakstījusi deviņas dzejoļu grāmatas. Dzejas galvenie motīvi - mīla, Latvijas daba, tuvu cilvēku piemiņa, arī skumjas un rezignācija. Vairāk nekā 140 dzejoļi kļuvuši par dziesmām. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Pirmos Elzas Ķezberes dzejas krājumus "Profils stiklā" (1937) un "Dziedošais gliemežvāks" (1938) caurvij estētisks skaistuma patoss, sapņaina romantika, gremdēšanās pagātnē un pagātnes tēlos, ilgas un vilinājums pēc mīlestības, sievišķīga un klusināta mazo, bet skaisto lietu un parādību pielūgsme kamerstila tēlainībā. Krājums "Vēstules Pēram Gintam" pēc pirmizdevuma 1938. gadā izdots vēl sešas reizes, bet no daudzajām dzeju grāmatām īpaši jāizceļ personisko sāpju un visas tautas liktens traģikas pārpilnais "Jāapsnieg" (1943). Romantiska kamerstila liriķe, kam dzejas pasauli līdz tam piepildījušas greznas, trauslas lietas, mūzika, literāru tēlu reminiscences, franču, japāņu kultūras klātbūtne, pret varmācību saslienas ar skaudras realitātes, personiskas traģēdijas apzīmogotu liriku.
Elzas Ķezberes dzejas pasaulē iezīmējas Latvijas laiks, bēgļu gadu izjūtas un trimdas gadi Ņujorkā. Pārklājoties laikiem, laikmetiem un sapņiem par īstenību, meklējot skaisto un meklējot mīlestību, dzejā atklājas plaša izjūtu gamma – tā ir romantiska ilgošanās un sapņošana līdz pat skaudrām sāpēm, ilgas pēc tuva cilvēka, pēc savām mājām, savas zemes un Latvijas.