Eduards Liniņš. Sākšu ar triviālo jautājumu: kā jūs kļuvāt par tulkotājiem?
Silvija Brice. Man ir iespaids, ka mūsu laikos bērni bija vai nu humanitāri, vai eksakti tendēti. Tagad ir viss kopā un visi ir multitalanti. Bet toreiz bija tie spilgti humanitārie bērni, kurus interesēja literatūra, to papildināja svešvalodu mācīšanās pamatskolā, un tā man atklājās šī iespēja spēlēties ar tekstu, ar vārdiem, šo tekstu tulkojot. Tas likās ļoti interesanti. Es to mīlu.
Amanda Aizpuriete. Tajos laikos, kad sāku nodarboties ar dzejošanu, bija vispārpieņemta atziņa, kuru spēkā uzturēja iepriekšējās paaudzes spēcīgākie ļaudis, piemēram, Uldis Bērziņš, Leons Briedis, par viņiem nedaudz vecākais Knuts Skujenieks, — ka normāls dzejnieks obligāti ir arī atdzejotājs, ka citādi nemaz nevar būt. Trešajā jauno autoru seminārā piedalījos jau kā atdzejotāja ar Annas Ahmatovas atdzejojumiem. Kad saku, ka visu mūžu atdzejoju Ahmatovu, tā ir svēta patiesība.
Mācoties Maskavas Literatūras institūtā, netīšām nokļuvu ukraiņu atdzejotāju seminārā, iemācījos ukraiņu valodu, un tad gluži dabiski turpināju atdzejot ukraiņus. Vēlāk strādāju žurnālā "Avots", kur vajadzēja dažādus tulkojumus, un sāku tulkot prozu no krievu un vācu valodas, kuras abas jau pratu. Līdz pienāca laiks, kad sāka attīstīties visādas mazās izdevniecībiņas, man vajadzēja naudu, un patiešām izcilā tulkotāja Tamāra Liseka, kura strādāja šādā izdevniecībiņā, teica: "Tu taču varētu mums iztulkot kādu krimiķīti no angļu valodas?" Atbildēju, ka nekad šo valodu neesmu studējusi, ka tajā lasu, bet tas nenozīmē, ka to pārvaldu. Uz to viņa savukārt bilda: "Amanda, no angļu valodas tulkot var katrs stulbenis." Nu jau esmu iztulkojusi kādas trīsdesmit grāmatas, starp tām arī dažas ļoti labas. Bet sākums bija pa pusei nejaušs.
Dace Meiere. Tulkošana ir diezgan dabiska izvēle cilvēkam, kuram ļoti patīk lasīt (nu jau gan drīzāk jāsaka — patika) un patīk mācīties citas valodas. Un vēl — grāmatas man bija teju vai fetišs, un es stipri apbrīnoju visus, kas tā vai citādi ir saistīti ar tekstu radīšanu. Sākotnēji es diezgan ilgi, mācoties valodas, tulkoju savam priekam, un tad izrādījās, ka to var darīt arī kā darbu un amatu.
Ingmāra Balode. Man laikam laimējās lasīt daudz labas atdzejas, jo mājās bija gan žurnāls "Avots", gan, domāju, visas tolaik iznākušās atdzejas grāmatas. To visu uztvēru kā dabisku savas dzīves sastāvdaļu. Mana mamma, literatūras skolotāja, runāja par dzejoļiem ar saviem draugiem. Man arī šķita svarīgi izlobīt tekstu no visām dziesmām, kuras dzirdēju, arī ja teksts bija pārprotams vai nesaprotams; vispirms no latviski skanošajām, tad no citām valodām. Un, kad tās citas valodas pamazām sāka salīst man ausīs un galvā, šķita dabiski, ka tekstu, kurš mani aizrauj, man ir jāmēģina pārtulkot, atdzejot. Bija daudz tādu bērnišķīgu mēģinājumu. Tas viss laikam bija tik ļoti gaisā ap mani, ka es to pat nevaru nošķirt kā kādu atsevišķu izvēli.
Maima Grīnberga. Varu piedāvāt tikai "īso versiju": sakrita patika pret lasīšanu un rūpīgs darbs, kuru manī kopš dzimšanas ir ieguldījusi māte. Tā vajadzēja notikt — citas iespējas vienkārši nebija.
Jānis Vādons. Mums šķiet nenovēršami, ka tulkotājs sākas ar mīlestību pret tekstu, pret literatūru, un man nāk prātā dažs tulkošanas students augstskolā, kam, jautātam par lasīšanu, tas šķiet gandrīz vai nepiedienīgs jautājums...
D. M. Tas draud ar to, ka viņiem būs ļoti neliels darbarīku komplekts. Proti, maza un tizla latviešu valoda. Un rezultāts varētu būt pārāk pakārtots to citu valodu ietekmei, ja jau iznāk, ka svešvalodās viņi lasa vairāk nekā dzimtajā.
J. V. Arī tulkošanas process varētu būt kaut kādā mērā mokošāks un garlaicīgāks, ja nav mīlestības pret tekstu.
S. B. Kur tad vēl var ņemt nepieciešamos valodas resursus, ja cilvēks nelasa labu literatūru? Ne jau no radio, televīzijas vai sociālajiem tīkliem.
E. L. Cik lielā mērā valodas uztvere, kas veidojas indivīdam kā sociālo tīklu lietotājam un masu mediju patērētājam, vispār ir savietojama ar to valodas uztveri, kādu to lasītājam veido Andrejs Upīts vai Šekspīrs? Vai neveidojas pat sava veida psiholoģisks konflikts? Kāpēc dažs jauns cilvēks aicinājumu lasīt daiļliteratūru uztver ar neizpratni vai pat nepatiku? Viņi ir raduši eksistēt vienā valodas vidē un saskarsmē ar citu — "smalko" — valodu varbūt izjūt pat tādu kā "šķiriskās apziņas" aizskārumu.
I. B. Man ir kaut maza, tomēr pasniegšanas pieredze Latvijas Kultūras akadēmijā, un, manuprāt, tā problēma, ka jauns cilvēks, saskaroties ar tekstu, nevarētu tajā "tikt iekšā", jūtas apdullināts vai aizskarts, ir otršķirīga. Primārā problēma ir patiesas intereses, motivācijas trūkums ņemt rokā Upīti vai Šekspīru, kuri varbūt ir pacilāti kaut kad skolas laikā. Problēma ir tādas gaisotnes trūkums, kāda pastāvēja, piemēram, manā ģimenē. Ja vismaz daļā tuvinieku, paziņu lokā nav nekādas zumoņas par to, kas tiek rakstīts, publicēts, lasīts, ja apkārt neviens nedzīvo šajā atsauču pieblīvētajā pasaulē, vai arī tās ir cita kultūras lauka atsauces — kino, datorspēles vai vēl kaut kas ar daiļliteratūras tekstu konkurējošs —, tad arī potenciālā lasītāju daļa nemaz nejūtas aicināta ienākt šajā metaforiskajā sarunu telpā. Ir jābūt kādiem āķīšiem, kas viņus aizķertu, un man liekas briesmīgi, ka šie āķīši pazūd jau vidusskolas periodā. Būtībā pasniedzējs dažkārt ne tik daudz "pasniedz", bet parāda — par visu var domāt kā par dzīvu un svarīgu tēmu, kas nedzīvo tikai "plauktā".
D. M. Bet vai viena no nelaimēm nav arī tāda "augstās" kultūras pretstatīšana dzīvajai kultūrai? Ka skolas mācību programmās lielā mērā ir iestrādāts mehānisms, kā radīt nepatiku pret literāriem tekstiem — arī ar lasāmvielas izvēli? Mēs te piesaucām Upīti. Vai tas Upīts, kurš sarakstīja "Sūnu ciema zēnus", ir kādā ziņā daudz pārāks par to Upīti, kurš tulkoja Žilu Vernu? Kad skolas laikā lielos daudzumos lasījām Žilu Vernu, pat nepamanījām, kas ir tulkotājs. Un vai kāds mums pateica, ka tas Upīts, kurš ir tulkojis aizrautīgi lasāmo "Noslēpumu salu" vai "20 000 ljē pa jūras dzelmi", ir tas pats, kurš sarakstījis tos pabriesmīgos "Sūnu ciema zēnus"?
Nesen intereses pēc palasīju Upīša biogrāfijas internetā. Viņa tulkotie darbi nekur nav uzskaitīti, vietām norādīts, ka viņš bijis tulkotājs, vietām teikts, ka "bija spiests arī tulkot". Un tas ļoti bieži parādās mūsu literātu biogrāfijās — "bija spiests pelnīt iztiku ar tulkošanu". Tātad, kad cilvēks raksta savu oriģināltekstu, viņš ir "dižgars", "valodas kopējs", "dzīvais klasiķis", bet, kad viņš tulko, tad viņa valoda, sanāk, vairs nav tā pati un tik augstu vērtējama.
Man gan šķiet, ka lielai daļai autoru tulkojumi ir vērtīgāki par viņu pašu sacerējumiem vai vismaz tie būtu jāvērtē kā kopums. Un vai es drīkstu teikt, ka bērnībā lasīju Raini, ja vairākas reizes izlasīju viņa tulkoto "Grāfu Monte-Kristo", bet nelasīju viņa dzeju? Un vai es lasīju Mirdzu Ķempi, ja lasīju viņas tulkoto Servantesa "Donu Kihotu" un Stīvensona "Bagātību salu"?
J. V. Tas ir ļoti būtisks aspekts, kas rāda, ka runāt par literatūru ārpus tulkošanas procesa vispār nav iespējams, tomēr tā bieži notiek. Mēs pat par pasaules literatūru runājam atrauti no tulkošanas, lai gan, kā Ingmāra ļoti labi teica, tulkojumi ir tikpat dabiski mūsu kultūrapziņā kā pašu valodā tapis teksts. Kāpēc pieminēju studentus — tiklīdz nav intereses par kultūras telpu kā tādu, tā tulkotājs kļūst profesionāli nevarīgs.
Redaktoru vētījot
S. B. Nebeidzu vien brīnīties par to, ka Latvijā esam nonākuši tik tālu, ka faktiski ir izzudis redaktoru institūts. Neviens nepiedzimst par zinošu tulkotāju. Mani par tādu izaudzināja redaktori, daudzus citus tāpat. Manā jaunībā redaktors sēdēja tev klāt, saprata tekstu, saprata oriģinālu, saprata tulkojumu, saprata autoru un saprata tevi — jauno muļķi —, un mācīja rīkoties ar tekstu, parādīja praksē, kas ir tulkošana. Redaktors ir tulkotāja skolotājs un darbaudzinātājs, un es esmu ļoti pateicīga redaktoriem, kuri izmācīja mani par tulkotāju. Tagad tā nav!
Praksē, kaut tulkojums neatbilst kvalitātes prasībām, to tādu arī izdod, vai arī redaktors, matus plūkdams, pats mēģina no neiespējama teksta iztaisīt labu. Un redaktoru vispār kļūst arvien mazāk. Droši vien darbs ir slikti apmaksāts, izdevējiem ir tieksme iztikt bez redaktora, ja vien var daudzmaz paļauties uz tulkotāju. Interese par literāro tulkošanu kā profesiju ir maza, kur nu vēl par rediģēšanu. Par redaktoru apmaksas līmeni spriežu pēc tā, ka tulkotāju darbs ir ļoti slikti apmaksāts. Tas nav labi apmaksāts nekur pasaulē, visur tulkotāji sūdzas par maziem honorāriem, tomēr tās sliktās apmaksātības līmenis citur ir krietni augstāks absolūtos skaitļos.
M. G. Valoda jau nav matemātika, kur iespējams tikai viens pareizais risinājums. Tu savā tulkojumā vari būt pārliecinoši tuvu savai tābrīža pārliecībai vai izjūtai, bet ir nepieciešams kāds, kurš tev liek mazliet apdomāties, vai tev tomēr ir taisnība.
D. M. Redaktors nav tikai kļūdu meklētājs un labotājs. Ar ideālo redaktoru tev notiek saruna, sarakste, viņš komentē, un tādā dialogā tiek nonākts pie labāka risinājuma. Starp citu, divas no manām redaktorēm šobrīd sēž man blakus.
M. G. Labs redaktors pamana lietas, par kurām tu pats pēc tam matus plēstu.
S. B. Labs redaktors nelieto argumentu "tā ir rakstīts vārdnīcā!".
A. A. Jums laikam ir ļoti laimējies nesatikties ar redaktoriem idiotiem. Man nav. Reiz es tulkoju Kutzē romānu "Negods", kurā iekļauti arī divi dzejas citāti — Vijona un Šekspīra. Šis ir tas gadījums, kad citātiem ir ļoti būtiska nozīme tālākajā sižeta attīstībā, tajos ir visam būtiski atslēgas vārdi. Parasti jau tulkotājs izmanto esošos atdzejojumus, ja tādi ir, bet šajā gadījumā esošajos atdzejojumos nebija burtiski neviena no tiem atslēgas vārdiem. Tāpēc atdzejoju par jaunu tā, kā tas nepieciešams Kutzē teksta uztverei, kas man prasīja vairākas diennaktis.
Bet izdevniecībā bija ļoti "gudrs" redaktors, kurš, ar mani neapspriedies, vienkārši iesprauda atpakaļ vecos atdzejojumus! Pēc tam ar to pašu izdevniecību gāja vēl jautrāk. Man pasūtīja iztulkot Ficdžeralda "Lielisko Getsbiju". Padomjlaika tulkojumā ļoti labi var redzēt ideoloģisko nospiedumu, un viņi bija pareizi izlēmuši, ka vajag jaunu tulkojumu. Lasot iepriekšējo tulkojumu, īsti nesapratu, kāpēc Hemingvejs apgalvo, ka tas ir tīri vai ģeniālākais amerikāņu romāns. Sākot lasīt oriģinālu, izrādījās — ir gan, jo dzejiskums nepārspējami savienots ar realitāti. Pie tā simt lappušu romāna strādāju ilgi, bet, kad saņēmu atpakaļ ar redaktores iebildēm uz lapu malām, man mati sāka celties stāvus, jo viņa vienkārši pieprasīja atgriešanos pie padomjlaika tulkojuma!
Nekad mūžā to vairs neesmu atkārtojusi, bet toreiz gan uzņēmos vēl vienu elles darbu — un iesniedzu izdevējam tulkotājas memorandu uz četrdesmit lappusēm. Rūpīgi paskaidroju visas vietas, kurās taisnība bija man, nevis redaktorei. Tas bija elles darbs, bet vismaz romāns latviešu valodā iznāca tāds, kā man gribējās.
Tulkotājs tekstā
E. L. Jautājums, kas vairāk gan attiecas uz klātesošajiem dzejniekiem, — kā citu autoru tekstu latviskošana savietojas ar jūsu pašu daiļradi?
A. A. Es ienīstu šo jautājumu — "kā jūs ir ietekmējis autors, kuru jūs atdzejojāt?" Tas mani vajā jau kādus trīsdesmit gadus. Var jau būt, ka sev glaimoju, bet man šķiet — tas, ka visu mūžu atdzejoju Ahmatovu, absolūti nenozīmē, ka man kādā brīdī būtu vajadzējis sākt rakstīt kā Ahmatovai.
E. L. Un kā ir ar medaļas otru pusi — ar atdzejojamā autora "piedzīšanu" pēc sava mēra?
A. A. Man ir svēta pārliecība, ka es cenšos iedzīvoties tajā lomā. Tas patiesībā laikam ir vienīgais īstais gan atdzejotāja, gan tulkotāja pienākums — uz kādu brīdi kļūt līdzīgam tam cilvēkam, ar kura daiļradi tu nodarbojies. Izdodas vai neizdodas — tas jau ir cits jautājums.
I. B. Amandas kraso un ļoti pamatoto viedokli salīdzinot ar savu pieredzi — man grūti iedomāties, ka es uzņemtos tulkot kādu autoru, kurā nevaru ielasīties. Ja jau esmu nonākusi līdz laika pavadīšanas veidam ar konkrēto autoru, tad viņš ir man pielēcis. Ja man nav pārliecības, ka jūtu šī cilvēka balsi vai viņa varoņa balsi, ja nejūtu viņa poētisko pasauli, tad es tur iekšā nelienu.
Pirms vairākiem gadiem, gatavojoties Dzejas dienām, Inga Bodnarjuka man piedāvāja atdzejot trīs poļu autorus, kuri brauca uz Latviju. Par vienu zināju, ka viņš ir ģeniāls, traks un es viņu nevaru palasīt. Veltīju pusotru mēnesi tikai viņam, līdz es spēju viņu palasīt, viņš man pielēca, un pēc tam teksti mani pārņēma tā, ka bija grūti tikt ārā. Bet, ja viņš man būtu palicis tikai tāds spociņš, par kuru stāstījuši poļu kolēģi, es viņam nebūtu ķērusies klāt. Mēs nevaram sākt rīkoties ar kādu autoru, kamēr mums nav viņa "lietošanas instrukcijas".
S. B. Man ļoti patīk tas, ko teica Ingmāra. Prozas tulkošanā tekstu parasti nākas pārveidot mazāk nekā atdzejā, bet ļoti palīdz, ja tu pazīsti autoru kā cilvēku. Dažādi cilvēki pilnīgi vieniem un tiem pašiem vārdiem pasaka dažādas lietas.
E. L. Vai ir bijuši gadījumi, kas likuši jums sajust savu iespēju robežas un, iespējams, atzīt nevarēšanu?
S. B. Ir, protams, lietas, kas ir grūti padarāmas. Kaut vai dialektu jautājums — teju nepaceļams, lai gan Maimas nesen iztulkotais Veines Linnas "Nezināmais kareivis" pierāda, ka var tulkot svešvalodas dialektu latviešu valodas dialektā un turklāt izvairīties no tā specifiskā zīmoga, kāds ir konkrētā dialekta lietojumam latviešu valodā.
Nesen lasīju kāda norvēģu darba tulkojumu angliski, un tā autors vispār nebija centies atveidot kādas valodas īpatnības, bet vienkārši norādījis, ka, lūk, te runātājs pārgāja uz jaunnorvēģu valodu, vai tas personāžs runāja Bergenas dialektā. Tiesa, ne vienmēr tā var. Man bijusi darīšana drīzāk ar sociolektiem, ar kuriem ir krietni vieglāk, jo, teiksim, runas veids starpkaru perioda Rīgas vidē ir visai tieši sastatāms ar tādu pašu valodas variantu Berlīnē.
Vēl viena ļoti grūta tēma ir vārdu spēles. Ja laimīgā kārtā tev uzzibsnī kas elegants un skaists, tad ir lieliski, bet, ja tas zibsnis notiek jau pēc grāmatas iznākšanas, tad ir briesmīgi sāpīgi. Gadās, ka nekas tā arī neuzzibsnī, bet likt naivas zemsvītras, skaidrojot nozīmi oriģinālvalodā arī negribas. Teksta organiskuma labad reizēm pareizāk vienkārši izmest ārā to nieku, kas autoram nācis ļoti viegli, bet nekādu īpašu satura slodzi nenes, un neākstīties, lai nav nevajadzīgi smieklīgi.
M. G. Bet ir tā viena Gintera Grasa grāmata, par kuru tu ļoti ilgi teici, ka to tu — nē.
S. B. Tagad es to — jā. Tā ir Grasa pēdējā grāmata, faktiski testaments, norēķināšanās ar dzīvi viņa ierastajā pašironiskajā veidā. Es ilgi šaubījos, bet tad notika dažu Grasa tulkotāju tikšanās, kurā mēs dalījāmies domām, un tas mani iedvesmoja tomēr ķerties klāt. Dialekts tur arī ir izmantots — nosaukumā, bet tas, ko autors ar to ir gribējis teikt, ir pasakāms arī citiem līdzekļiem, neliekot uz vāka neko latgaliski vai ventiņiski.
Vai tā drīkst?!
E. L. Vēl viens tulkotājam grūts leksikas slānis ir vulgārismi. Piemēram, Jānis Elsbergs, tulkojot Ērvina Velša "Vilcienvakti", ir "nācis pretī" latviešu ikdienas sarunvalodai, kāda tā ir, un angļu vulgārismus bieži aizstājis ar reāli lietotajiem rusicismiem.
D. M. Varbūt beidzot pienācis laiks atzīt, ka latviešu valoda ir tāda, kāda tā ir? Pieļauju, ka daudzus lasītājus no grāmatām atbaida arī aizvien lielāka plaisa starp latviešu valodu, kāda tā ir, un to, kādu daži gribētu redzēt. Sevišķi tas jūtams izklaidējošās literatūras tulkojumos, kurus ne vienmēr veic tie izcilākie tulkotāji. Ja tulkojumā sabiedrības padibenes sarunājas kā pensionētas skolotājas, tad tas ir pietiekams iemesls, lai nākamreiz lasītājs līdzīgu grāmatu sameklētu krieviski vai angliski, ja viņš lasa šajās valodās. Ļausim visiem vārdiem dzīvot drukātā tekstā! Lielākā daļa mūsu lietoto vārdu ir kalki un aizguvumi, kas dažādos laikos ir ienākuši valodā. Tad kāpēc jāšķiro: šis vārds ir slikts, jo nācis no krievu valodas, bet šis labs, jo tam ir latīņu sakne? Kaut kāda etniskā tīrīšana valodā!
E. L. Laikam es tomēr piederu pie tiem "etniskajiem tīrītājiem", jo, tulkojot mūslaiku britu dramaturģiju, joprojām spiežu personāžus lamāties latviski. Kad nesen pabeidzu tulkot britu dramaturga Gerija Ouvena lugu "Brutāls un dēls" ("Violence and Son"), palasīju priekšā savam dēlam, kurš teica: "Šite, kur tev ir kaut kāds "sūdrallā", mēs tak sakām "fak" vai "bļaģ"."
D. M. Tieši tā! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka "fak" un "bļaģ" ir normāli latviešu valodas izsauksmes vārdi. Es tos lietoju ikdienā un lietoju arī savos tulkojumos, ja teksts to ļauj un pieprasa.
M. G. Te kā labu piemēru es varētu minēt nesen iznākušo Māras Poļakovas tulkojumu — Serhija Žadana "Džezs pār Donbasu". Manuprāt, ļoti organiski iekļauts plašs spektrs "zemās leksikas" un netraucē nevienu brīdi.
S. B. Pirmais gadījums, kad atceros visa iespējamā slenga lietojumu tulkojumā, bija Vinifreda Krauča no čehu valodas tulkotais Pāvela Frīborta romāns "Biezais" — arī ļoti organisks teksts.
D. M. Par laimi, oriģinālliteratūrā ir arvien vairāk cilvēku, kuri raksta īstajā valodā, atturoties no katra sarunvalodas vārda kursivēšanas vai likšanas pēdiņās.
E. L. Jā, un mēs visi atceramies neseno skandālu Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kad skolotāja Iveta Ratinīka bija likusi 11. klases skolēniem analizēt Agneses Krivades dzejoli un kāds no vecākiem bija uzklabinājis sūdzību skolas vadībai par bērnu bojāšanu ar "nevārdiem".
D. M. Tie nav nevārdi! Visi vārdi ir vārdi, visiem vārdiem ir tiesības dzīvot. Valoda ir dzīva, tā visu laiku kaut ko ņem no kaimiņiem, attīstās, pārveidojas. Nav iemesla uzskatīt, ka daļa leksikas būtu sliktāka par pārējo. Katrā ziņā tulkotājam jābūt pieejamiem visiem valodas slāņiem. Man ir gadījies internetā lasīt, kā kolēģi spriež: "Jā, tā gan ir laba grāmata, bet latviski jau to nevar tulkot — latviski tā nedrīkst rakstīt." Tā ir sevis aplaupīšana.
S. B. Es gan nezinu, vai no angļu valodas tulkotā tekstā vajadzētu lietot krievu lamu vārdus.
D. M. Bet vai tie vairs ir krievu lamu vārdi?
A. A. Jau pirms kādiem desmit gadiem man ļoti nepatika, ka Jānis Elsbergs bija tulkojis kādu amerikāņu krimiķi un tulkojumā nemitīgi figurēja vārds "menti". Šis vārds tomēr ir nepārprotami saistīts ar krievu realitāti, un Orindžā, Amerikā, neiederas tie "menti".
S. B. Ar "mentiem" tiešām ir šausmīga problēma, jo, ja jau gribam turēties pie tās neesošās valodas, tad — kas mums to "mentu" vietā atliek? "Pogainie" vai — vispār no 20. gadiem — "faraoni"! Kruķi, dūži... Bet kurš tos lieto? Visi saka "menti"!
Īstermiņa domāšana
E. L. Mēs jau pieskārāmies jautājumam par tulkojuma funkcionēšanu pārējās literatūras un kultūras kontekstā. Tradīcija šajā ziņā šķiet blīva un krietni iesakņota, sākot jau ar literārās valodas pamatiem, kas likti ar Bībeles un citu garīgo tekstu tulkojumiem, turpinot ar Jura Alunāna "Dziesmiņām" — grāmatu, kas sastāv faktiski tikai no atdzejotiem un lokalizētiem tekstiem — kā nacionālās literatūras robežstabu. 19. gs. otrajā pusē izvēršas nozīmīgākās cittautu klasikas tulkošanas darbs, kur vāciešiem un krieviem mazliet vēlāk seko franči un angļi, tad — jau 20. gs. — arī visai intensīvi skandināvi, austrumeiropieši un citi, līdz ap pagājušā gadsimta 50.—60. gadiem gandrīz viss nozīmīgākais no Rietumu literārā kanona ir pārtulkots un izdots; ja ne Latvijā, tad trimdā. Kā mēs šobrīd turpinām šo krietno tradīciju?
I. B. Nesen ar Arvi Vigulu un Arti Ostupu spriedām, ka, tīšām vai netīšām, bet gribam to turpināt. Ja ir iespēja pietuvoties kādai valodai, ja tur ir aizdomīgi dzīva dzeja, tad Viguls ņem un mācās to serbu valodu, lai latviskotu. Domāju, tas nāk no pārliecības, kuru daudziem tiešām ir iedvesuši Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš — ka dzejniekam ir arī jāatdzejo. Lai gan ir arī pierādījies, ka ne katrs dzejnieks var būt atdzejotājs.
Atdzeja ir īpašs talants, tāds specifisks empātijas veids, kuru nevar uzspiest kā līdzamatu. Tāpēc no mūsu kultūras vides un koleģialitātes ir atkarīgs, vai mēs palīdzam cilvēkam, kurš mēģina spēkus atdzejā, saprast, ka nesanāks, vai arī spējam panākt, lai darba rezultāts būtu lasāms. Respektīvi, ja pastāv piesauktā atdzejas skola, tad tai vajadzētu pastāvēt ne tikai efemerā plāksnē.
Kad vienubrīd gribēju fiksēt šo latviešu atdzejas skolas tematu vēsturei un uzdevu par to jautājumus Bērziņam, Skujeniekam, vēl kādiem ("Satori" tas vēl ir atrodams), tad viņi smējās: "Kāda atdzejas skola?!" Tomēr mūsu atdzejas lielmeistari paši uz to arī atsaucas. Tā ka skola gan pastāv, gan arī nemaz nav.
E. L. Un kā ir ar tulkošanas resursiem? Cik daudz mums ir tulkotāju, kas spēj latviskot salīdzinoši mazāko vai no Latvijas tālāko Eiropas valodu tekstus — serbus un horvātus, grieķus, portugāļus?
D. M. Tas joprojām ir ļoti atkarīgs no personībām. Ja ir tulkotājs, kurš ir apsēsts ar kādu no šīm valodām, tad mums tiek arī attiecīgie tulkojumi. Mazākajām valodām trūkst globālās reklāmas un pārdošanas mašinērijas, kas arī tulkojumu padara par pārdodamāku preci.
M. G. Svarīga ir arī valsts kultūrpolitika — cik daudz līdzekļu valsts gatava ieguldīt savas literatūras popularizēšanā. Kādu prestižu izdodas iegūt institūcijām, kas ar to nodarbojas. Igaunijā tulkotāju ieinteresēšanai un piesaistīšanai tiek ieguldīti izcili līdzekļi. 1996. gadā, kad pirmoreiz piedalījos igauņu literatūras tulkotāju seminārā, mūsu bija kādi piecpadsmit, bet šogad — jau 45 no 19 dažādām valodas telpām, turklāt visi aicinātie nemaz nebija ieradušies. Un, ja manus tulkojumus neatbalstītu igauņi un somi, daiļliteratūras tulkošana nevarētu būt mans pamatdarbs.
E. L. Kā šajā kontekstā izskatās Latvija?
I. B. Kontekstā parādās hroniska Latvijas problēma — kultūrpolitiski mums joprojām ir viena gada vai viena projekta domāšana. Bet ir jomas, kur vienkārši ir jāpiecieš tas, ka darbi nenes augļus ne pēc gada, ne diviem. Ir jātic tiem, kuri šo darbu dara.
S. B. Tas ir fundamentāls kultūrpolitikas jautājums — vai valstij ir primāri svarīgi, cik latviešu literatūras tiks tulkots citās valodās?
J. V. Cik zinu, arvien pieaug to ārvalstu rakstnieku un tulkotāju loks, kurus interesētu latviešu literatūras tulkošana un latviešu valodas apgūšana, lai interese pārtaptu varēšanā. Taču kā ar mūsu šībrīža iespējām atsaukties uz šo interesi, lai tā neizsīktu, atdurdamās pret Latvijas kultūrpolitikas sienu?
Jāsaprot, ka literatūras tulkošanas procesa attīstības cikls ir lēns: atdeve labākajā gadījumā veidojas pēc 5—8 gadiem. Savukārt attiecīgā brīža tukšumam arī ir ilgtermiņa inerce.
A. A. Bet vai nav tā, ka stipri pietrūkst ticības savai literatūrai, pārliecības, ka tā ir vērtīga? Par mūsu dzeju varu teikt pilnīgi droši — tā ir ļoti konkurētspējīga. Pagājušogad pēc vācu puses iniciatīvas pavadīju vienu nedēļu kopā ar latviešu un vācu kolēģiem, veidojot divvalodu dzejas/atdzejas izlasi. Bija atdzejošana no parindeņiem, bija daudz privātu sarunu, un es redzēju, kā vācieši uz mums skatās — bieži ar patiesu izbrīnu un reizēm ar apbrīnu. Un, tā kā es tās nedēļas laikā lielos daudzumos lasīju vācu kolēģus, tad arī varēju precīzi uztvert to ļoti būtisko atšķirību. Mēs vēl esam daudz īstāki, daudz tuvāk dabai, varbūt pat gribētos teikt — daudz primitīvāki, ne tik noglancēti.
Un tas ir kaut kas ļoti konkurētspējīgs, ko tiešām ir vērts virzīt tālāk pasaulē.
D. M. Un arī proza šobrīd ir patiešām spēcīga. Mums, tulkotājiem, piemīt tāds profesionālais kretīnisms, ka, lasot jebkurā svešvalodā, mēs domājam, vai šo tekstu gribētos, vajadzētu, būtu vērts tulkot. Un tas darbojas arī pretējā virzienā — lasot latviešu literatūru, es domāju: ja šis būtu rakstīts svešvalodā, es to gribētu tulkot. Un tieši pēdējos gados šī sajūta, lasot mūsu jaunāko prozu, man ir bieži — Māra Bērziņa "Svina garša", Paula Bankovska "18" un "Trakie veči"...
E. L. Bet šādai pārliecībai ir jābūt valsts līmenī — kā politiskā elite redz savu misiju nacionālās kultūrtelpas uzturēšanā? Jo tas ir jautājums par finanšu resursu politisko saistību ar izpratnes resursiem. Vai nav tā, ka uzskata — tā kā salīdzinoši daudzi lasa svešvalodās, tulkošana vairs nav svarīga? Un vispār jau atbalstu ir pelnījusi oriģinālliteratūra, bet tā tulkošana — teju tāda svešā ievazāšana?
Tulkojumi—oriģinālliteratūra—kultūrpolitika
I. B. Man ienāca prātā metafora ar redzes pārbaudei izmantotajām tabulām, uz kurām ir dažādu lielumu figūriņas. Jā, ir daudz cilvēku, kuri jau visai niansēti izjūt angļu valodu; vēl dzīva ir arī tā paaudze, kura visai niansēti izjūt krievu valodu; daudzi patiešām iemācās arī vācu, franču, spāņu, varbūt kādu skandināvu valodu. Tas ļauj precīzi redzēt pirmo un varbūt otro rindu no augšas tai tabulā. Viss pārējais plakāts — Eiropas kultūras kopaina — pazūd aptuvenā migliņā. Ar tādu redzes asumu autovadītāja tiesības mums nedod. Tad kas dod tiesības uzskatīt, ka šādā situācijā mums ir dzīva un procesā esoša valoda un kultūra, dialoga iespējas ar pārējo Eiropas kultūru?
E. L. Varbūt šķiet, ka figūriņu tabula vispār nav jāizmanto redzes pārbaudei — pietiek ar dažādos virzienos atvērtajiem aplīšiem, respektīvi, valsts atbalstu ir pelnījuši daži latviski rakstītie teksti, bet citās valodās radīto latviskošana — ne.
J. V. Runājot par saturiski un tekstuāli sarežģītu literatūru — cik ir to, kuri, lasot svešvalodā, spēj to izlasīt tā, kā izlasa profesionāls tulkotājs? Lai apjaustu visu teksta telpu, svešvaloda ir jāpārvalda gluži tāpat kā dzimtā, turklāt jābūt augstai teksta analīzes kompetencei. Cik starp lasītājiem ir tik labu pat populārāko svešvalodu pratēju?
M. G. Un cik ir to, kuri meklētu un lasītu, piemēram, somu un igauņu literatūru angliski? Un cik tur būtu palicis no oriģināla?
S. B. Vispār jau "parastais" lasītājs īsti nevar novērtēt to, kā lasa tulkotājs. To novērtē arī tikai retais autors. Viens no tādiem bija Ginters Grass, kurš teica: "Tulkotāji ir mani vislabākie lasītāji." Viņš pilnīgi skaidri saprata, ko nozīmē izlasīt viņa darbu kā tulkotājam — saprast visas zemstrāvas, pakārtotās nozīmes, mājienus un vārdu daudznozīmību. Ļoti šaubos, vai to visu var uztvert, lasot valodā, kas nav tava dzimtā. Iekš tam slēpjas tā tulkotāja darba lielā nozīme — spēt atnest to autoru, neko neizbārstot, līdz savai publikai. Un šajā procesā tulkotājs neizbēgami veic lielu valodas bagātināšanas darbu, jo ir spiests atsegt dažādus valodas slāņus, izmakšķerēt no aizmirstības sen nelietoto un iedzīvināt to no jauna. Bez tulkotājiem valodā daudz kas nomirtu un vairs nebūtu atdzīvināms.
D. M. Labs tulkotājs tekstu bieži vien veido apzinātāk nekā pats autors. Autors daudz vairāk domā par lielajām struktūrām, labs tulkotājs apzinās katru sīkumu. Par oriģinālteksta un tulkojuma attiecībām: Uldis Bērziņš, kurš lielā mērā ir valoda, kas domā un rada sevi, — vai tad viņa atdzejojumi ir mazākā mērā oriģinālliteratūra nekā viņa dzeja? Manuprāt, ir lielā latviešu literatūra, kuru pamatā veido tulkojumi, un no tās ir izaugušas puķes, kuras saucam par oriģinālliteratūru. Vēl arī statistisks aspekts: piemēram, itāļu ir 60 miljoni, un pastāv salīdzinoši liela iespēja, ka Itālijā var tapt izcili romāni ar tādām kvalitātēm, kādas latviešu literārajā telpā var ienest tikai tulkojumi. Manuprāt, tas ir vēl viens arguments, kāpēc jebkāds dalījums starp tulkoto un oriģinālliteratūru ir nedabisks un arī no kultūrpolitikas viedokļa nepareizs.
