24. jūlijā tiks pasniegta Starptautiskā Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. "Delfi Kultūra" piedāvā iepazīties ar nominantu ekspresintervijām, kā arī nobalsot par savu favorītu.
Rakstniece Ieva Samauska, nominēta par dzejoļu krājumiem "Ķiķināšanas gadalaiks"un "Oliņš Boliņš sēž uz soliņa" un garstāstu "Govs uz bagāžnieka"
Jūsu grāmatās parasti netrūkst ne izdomas, ne morāles. Zinot, ka esat arī aktīvi praktizējoša kristiete, jautājums ir - vai un kur jūs sev nospraužat robežas, par ko rakstīt un par ko nerakstīt bērnu grāmatās?
Pasaule ir tāda, kāda tā ir, gan ar labo, gan ļauno, un rakstnieks cenšas to caur sevi kā stikliņš atspoguļot. Es pasauli redzu kā Dieva radītu un esmu gatava rakstīt par visu, bet neslavējot un nepropagandējot ļaunumu. Līdzīgi, kā teica Skalbes kaķītis - kāpēc vairot sāpes, lai labāk vairojas prieks.
Dzejniece Inga Gaile, nominēta par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?"
Kā jūs redzat literatūras un tikumības attiecības, gan kā māte, gan kā dzejniece? Jūsu dzejoļu krājums adresēts visai ģimenei - dažādu vecumu bērniem un viņu vecākiem, vai uzskatāt, ka literatūra nav stingri nodalāma grāmatās bērniem un grāmatās pieaugušajiem?
Tagad mums tikumība ir modes vārds. Mēs runājam par tikumību kā par kaut ko tādu, ko var noteikt ar likumu. Bet, kurš tad kontrolēs tā cilvēka, kurš izdod likumu, tikumību? Manuprāt, tikumība ir apzināta sevis kontrolēšana, spēja būt godīgam pašam pret sevi par savas rīcības motīviem un citu cilvēku neizmantošana savu mērķu sasniegšanai. Tikumība ietver arī citu cilvēku nekontrolēšanu un nevainošanu savās nelaimēs. Tikumība ietver arī rīkošanos tai brīdī, kad kādam tiek darīts pāri. Tikumīgs cilvēks domā par sevi - ko un kāpēc viņš/viņa dara, vai viņš nedara pāri kādam ar savu rīcību.
Kāds sakars tikumībai ar literatūru? Literaratūrai nevajadzētu kalpot tikumības dogmu noteikšanai. Tikumība, manuprāt, nav par to, kādā veidā gulēt gultā, bet gan par to, kāpēc mani tik ļoti satrauc tas, ka kāds guļ nepareizi un vai tas patiešām ir mans uzdevums šai dzīvē - nosodīt nepareizi gulētājus. Literatūrai ir sakars ar tikumību, ja divas sievietes - Literatūra un Tikumība satiekas un sadraudzējas, tad viņām var izveidoties sakars. Bet vispār es nespēju atbildēt uz šo jautājumu, kaut arī ļoti mēģinu.
Tikumīgs cilvēks ir pieaudzis cilvēks, kurš uzņemas atbildību par savu rīcību, apzinās tās motivāciju un sekas. Manuprāt, nav daudz pieaugušu cilvēku mūsu sabiedrībā - un tādēļ grāmata "Vai otrā grupa mani dzird?" ir gan 12-gadīgiem, gan 42-gadīgiem bērniem, kā arī lielā mērā, tā ir grāmata man pašai - lai es tiktu galā ar savu un savu meitiņu pieaugšanas procesu. Tur ir arī dzejoļi, kuru vārdu krājums varētu būt nesaprotams jaunākiem bērniem - tad vecākie bērni, kas šos vārdus ir apguvuši, var tos izskaidrot.
Māksliniece Anete Melece, nominēta par ilustrācijām Ingas Gailes grāmatai "Vai otrā grupa mani dzird?"
Pateicoties jūsu interesantajām ilustrācijām, dzejoļu krājums ir ieguvis jaunu dimensiju - tas dod bērnam iespēju rotaļāties, izpildīt uzdevumus, papildināt grāmatu ar savām radošajām izpausmēm. Bērnu grāmatu ilustrēšanas paņēmieni ir ļoti daudzveidīgi - kādi ir jums tuvākie principi, jūsu prioritātes?
Visauzraujošākais ilustrāciju radīšanā man ir nevis zīmēšana, bet gan izdomāšana, tāpēc es reti kad vienkārši vizualizēju tekstu. Pat tad, ja zīmēju kaut ko, kas tekstā jau ir pateikts, es to cenšos papildināt ar kādu pašizdomātu paralēlo stāstiņu. Šajā gadījumā arī ar recepti, uzdevumu vai vienkārši tukšu lapu. Man ir svarīgi, lai starp tekstu un ilustrāciju būtu gana daudz brīvas vietas pašu lasītāju iztēlei.
Mākslinieks Reinis Pētersons, nominēts par ilustrācijām Jāņa Joņeva grāmatai "Slepenie svētki" un sērijas "Mazā Mula pēta" grāmatām "Klusā daba kopā ar mazo Mulu", "Dzīvnieki mākslas darbos", "Mula un portrets"
Jūsu ilustrētās grāmatiņas par mazo Mulu palīdz bērniem iepazīties ar mākslas žanriem, tehniskiem paņēmieniem, ievērojamiem māksliniekiem. Vai zināšanas padara bērniem mākslu interesantāku? Vai arī jūs esat piedalījies šo grāmatu satura veidošanā? Kā bērnu izpratni par "lielo" mākslu ietekmē "parastas" bilžu grāmatas, kas nav veltītas mākslas tēmām?
Mazās Mulas grāmatu sērija tika veidota ar mērķi iepazīstināt bērnus ar latviešu mākslas klasiķiem un radīt interesi par dažādiem mākslas žanriem, kā arī rosināt bērnus darboties un radīt pašiem, mācīties vērot un iedziļināties, kopīgi ar vecākiem apspriest redzēto un mēģināt veidot savu redzējumu par apskatītajām tēmām. Esmu diezgan drošs, ka šo grāmatu izstudēšana palīdzēs nākošo mākslas muzeja vai izstādes apmeklējumu padarīt aizraujošāku, jo šādas tādas priekšzināšanas par mākslu jau būs līdzi kabatā. Jo ir jau tā, ka jo vairāk mēs par kaut ko zinām, jo labāk to varam izprast, un pozitīva personīgā pieredze mazina visādas fobijas. No mākslas, piemēram.
Visas grāmatu ilustrācijas, praktiskie uzdevumi un arī pārējais saturs, jau sākot ar mākslas darbu atlasi katrai grāmatai, tapa ciešā sadarbībā ar grāmatu autorēm, visiem iesaistoties un kopīgi apspriežot gandrīz katru grāmatas tapšanas posmu. Bija liels prieks sadarboties ar biedrību "Droši un koši", jo varēju just lielu uzticēšanos, atbalstu un patiesas rūpes par labu rezultātu. Ceru, ka viegli strādāt bija arī Ingai, Kristīnei, Baibai un Martai. Liels paldies jāsaka arī visiem citiem projektā iesaistītajiem cilvēkiem, mākslas draugiem un atbalstītājiem, kas palīdzēja grāmatu iznākšanā.
Ja bērnu grāmatā, kas nav tieši veltīta "lielās" mākslas tēmai, ir nesapiņķerēts teksts, pārdomāts dizains, saistošas ilustrācijas un kvalitatīvs poligrāfiskais izpildījums, tad tas viss kopā mazajam cilvēkam veido pozitīvus vizuālās kultūras standartus un izpratni par gaumes robežām. Protams, var gadīties arī pretēji - ja gadās ierobežota pieredze ar grāmatām, un piedevām tādām, kuru autori vai veidotāji bijuši pavirši, tad var rasties arī negatīvs priekšstats par lasīšanu, un, iespējams, kas vēl trakāk, kultūru kā tādu. Viss jau ir vecāku rokās, jo viņi ir tie, kas kontrolē bērna informācijas telpu.
