24. jūlijā tiks pasniegta Starptautiskā Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. "Delfi Kultūra" piedāvā iepazīties ar nominantu ekspresintervijām, kā arī nobalsot par savu favorītu.
Rakstnieks Arno Jundze, nominēts par romānu "Kristofers un ēnu ordenis"
Citējot jūsu grāmatu - "skolā tomēr ir liela nozīme tam, kas tu esi un kāds tu izskaties"... Jūs esat arī kritiķis, vērtētājs, turklāt vēl Rakstnieku savienības jaunais priekšsēdis, sakiet, kāda jums latviešu literatūras kopainā izskatās bērnu literatūra, un kādu jūs redzat savu lomu tajā?
Latviešu bērnu literatūra ir spēcīga un vienlaikus trausla. Apbrīnoju latviešu dzejniekus, kas joprojām laiku pa laikam prot radīt kaut ko tādu, ka mazie un nekādi neapmānāmie lasītāji, to lasot vai klausoties, sastingst baudā no dzejas valodas vilinājuma. Savukārt prozas autori ir tie, kas līdzīgi neredzamiem velkoņiem ievelk jaunās paaudzes lasītājus grāmatu pasaulē. Domāju, ka Bērnu žūrijas kustība un Lielās lasīšanas balsojuma statistiskie rezultāti parāda to, ka viņi šai ziņā paveic ļoti daudz. Tas būtu spēks, reizēm nenovērtēts - ne atalgojuma, ne atzinības ziņā.
Trauslums slēpjas tajā, ka latviešu bērnu literatūra, kas stāv stipri vien virs vidējā līmeņa, mums ir iesprostota valodas čaulā, jo valstij nav vērā ņemamu mehānismu, kā šo literatūru tulkot un izlaist starptautiskā apritē. Ir naivi domāt, ka, piemēram, grāmatu mesēs Boloņā, Frankfurtē vai vēl kaut kur kāds lielais ārzemju apgāds tā pats no sevis ieinteresēsies par vienu vai otru latviešu autoru, pirks kaķi maisā, ja pretī nebūs kvalitatīvu tulkojumu. Bet tulkojumu un vēl jo vairāk tulkotāju ir ļoti maz. Tai pašā laikā nu jau pat mūsu tuvākās kaimiņvalstis sāk dāsni piemaksāt, lai eksportētu savu labāko autoru darbus. Mums savukārt valda ilūzija, ka atnāks labā feja, iedos burvju nūjiņu un Pelnrušķīte nonāks ballē karaļpilī. Es te saskatu nopietnu kultūrpolitisku trūkumu, kas noturīgi iedibinājies tāpēc, ka valstij nav ilgtermiņa redzējuma, kā virzīt savus autorus starptautiskā apritē, kamēr citas valstis jau sen atskārtušas - literatūra, nevis reklāmas klipi, ir tā, kas reāli spodrina valsts tēlu pasaulē.
Neesmu aktieris un literatūra gluži noteikti nav teātra skatuve. Tāpēc nepretendēju ne uz kādu lomu latviešu literatūrā vai latviešu bērnu literatūrā. Man patīk rakstīt, teksti vilina mani, un, kā šķiet, reizēm arī puslīdz izdodas kaut ko uzradīt. Kristoferā un ēnu ordenī, protams, ka ir daļiņa no manas sirds. Grāmata dzima lēni. Tas tiešam ir pilna apjoma romāns, nemānot lasītājus ar biezu papīru vai lieliem burtiem. Tāds bija mērķis. Grāmatu gan dēvē par fantāzijas romānu, bet tas nav fantāzijas romāns, kādus esam pieraduši lasīt pēdējā laikā par tālu nākotni un apokaliptiskām vīzijām. Mani varoņi ir divi latviešu pusaudži. Viņi nebēg no realitātes, dzīvo mūsdienu pasaulē un tieši tāpēc, ka viņi ir reāli, ar viņiem notiek fantastiskas lietas. Man prieks, jo romānu lasa gan Kristofera un Katrīnas vienaudži, gan viņu mammas un vecmammas un pat, kā dzirdēju, daži tēti. Es tiešām gribēju uzrakstīt romānu, ko ir interesanti lasīt, kas uzrunā visus. Ja nu par katru cenu vajag par to lomu, varbūt tā arī ir, nezinu, loma, misija... drīzāk jēga, tas, kāpēc ir vērts garas stundas, mēnešus, gadus spītīgi sēdēt pie datora. Sēdēt, lai pēc tam kāds to varētu izraut cauri vienā elpas vilcienā.
Māksliniece Indra Sproģe, nominēta par dzejas bilžu grāmatiņu "Vējš rudenī spēlē paslēpes" sērijā BIKIBUKS
Jūsu bilžu grāmatiņa Ulda Ausekļa dzejoļa lasīšanu pārvērš vērīguma uzdevumā, rotaļā, līdzīgi kā mācīšanās rotaļas ir atrodamas arī jūsu autorgrāmatās. Vai ar rotaļas palīdzību var pamudināt uz lasīšanu bērnus, kam negribas lasīt?
Jā! jo - kas gan var būt interesantāks par spēlēšanos! Mana milzīgākā vēlēšanās ir - ar rotaļāšanos pavisam nemanāmi, it kā netīšām ievilkt manus mazos draugus brīnumainajā Aizspogulijas pasaulē, kuru mums atver - grāmatu lasīšana... Man tas ir interesanti, man patīk spēles, man patīk spēlēties, un man liekas, ka visi bērni ir man līdzīgi - ka viņiem arī rotaļas liekas interesantākas par mācīšanos vai nopietnu darbu.
Māksliniece Alise Mediņa, par dzejas bilžu grāmatiņu "Mīkla" sērijā BIKIBUKS nominēta LVM balvai "Jaunaudze" par debiju bērnu grāmatu mākslā
Jūsu ilustrētais bikibuks ar slaveno Raiņa dzejoli "Mīkla" daudzus pārsteidza: Rainis - un saulriets ar palmām, melnādaini bērniņi. Kā radās tieši tāda interpretācija? Vai jūsu izteikti gleznieciskā glezniecība labi jūtas grāmatas formātā?
Kad no sērijas mākslinieciskā redaktores Rūtas Briedes saņēmu piedāvājumu ilustrēt šo dzejoli, kurš ir tik labi zināms, daudz interpretēts un ilustrēts, tas neapšaubāmi bija izaicinājums, atrast jaunu formu, motīvu, krāsu, kurā to "ietērpt". Pie tam BIKIBUKA sērijā ir izdotas tik daudzu izcilu mākslinieku radītās ilustrācijas dzejoļiem, ka nevilšus piezogas šaubas, vai vēl ir iespējams būt oriģinālam. Bet jāatzīst, ka dzejolītis pats "aizveda" uz vietu, kur saules ir daudz - Āfriku. Lai gan tālajā kontinentā nav būts, cilvēkos, kuri nāk no Āfrikas valstīm, neapšaubāmi ir sajūtama saulaino dienu ietekme. Saules gaismā krāsas kļūst izteiktākas un kontrasts pastiprinās - es zināju, ka vēlos, lai grāmatiņa izdotos krāsaina, tādēļ pievēršanās Āfrikas motīviem, deva plašas krāsu paletes iespējas.
Vienīgā atšķirība starp glezniecību un ilustrāciju ir stāsts. Vismaz manā gadījumā. Tas ved mākslinieku, radot ilustrācijas. Un grūtākais man šajā procesā bija pārliecināt sevi par to, ka ilustrācijā nav visam jābūt loģiskam, reālistiskam, var atļauties neloģiskas, izfantazētas kombinācijas. Man kā gleznotājai, kurai ir svarīga realitātes ilūzija gleznās, tā bija jauna, interesanta pieredze. Vēl, domājot, par bērniem, kuri šķirstīs grāmatiņu, arī manu krāsu izjūtu noteikti ir ietekmējušas bērnībā skatītās bilžu grāmatas, tādēļ domāju, ka audekla faktūra, eļļas krāsu vieliskums un toņu nianses ir labākais, ko varu dot tiem, kuri atvērs mazo grāmatiņu.
