Ronalda Brieža pirmais dzejas krājums "Asaru gāze" tika izdots 2004. gadā, otrais – "Karaoke" – 2008. gadā. Pabeidzis maģistrantūru Kultūras akadēmijā, vadījis literatūras raidījumu "Bron-hīts" radio "Naba", atdzejojis Brodski un Šekspīru, apbalvots gan ar Dzejas dienu balvu, gan Latvijas Literatūras gada balvu, viņa dzeja tulkota angļu, ungāru, maķedoniešu valodās, bet Ungārijā izdota arī viņa dzejas izlase.
Jaunajiem literātiem viņš ir pazīstams kā Jauno autoru semināra vadītājs jau kopš 2001. gada, kā arī "Literārās akadēmijas" vadītājs – Brieža radošā biogrāfija ir pārliecinoša. Tikmēr stingrā ritmā ieturēti, bet mūsdienīgi aizraujoši, skarbi, ironiski, gudri un perfekti noslīpēti, ne ar ko nesajaucami ir viņa dzejoļi. Uz jautājumu, vai viņu interesē arī kaut kas, kas nav saistīts ar literatūru, Briedis īsti nevar atbildēt, taču viņa erudīcija ir pārsteidzoša un viņa zināšanas sniedzas tālu pāri grāmatu vākiem.
Kā tapa ideja par krājuma nosaukumu – "Zāles pret nemirstību"?
Ir vairāki stāsti. Viens no tiem ir literārā anekdote. Kad es rakstīju iepriekšējo krājumu – "Karaoke" – man bija viens dzejolis, kuru redaktors Jānis Rokpelnis ieteica no grāmatas izņemt laukā. Tajā bija rindiņas "Krišnaīts večiņai sola/ Zāles pret nemirstību". Pats dzejolis nekāds izcilais nebija, bet šīs divas rindiņas man šķita būtiskas. Nodomāju – labi, dzejoli ņemu laukā, bet šo piefiksēju. Anekdote ir tāda, ka no divām rindiņām sanāca vesels krājums.
Taču nopietnais stāsts vairāk ir saistīs ar to, ka tas ačgārnības motīvs, tas paradokss, kas ir ietverts nosaukumā, ir paradoksāls tikai no mūsu redzes viedokļa. Tas, kas mani ieinteresēja, ir atšķirīgās attieksmes pret lietām šajā, teiksim, zemes galā, kurā mēs dzīvojam, un otrā zemes galā.
Lieta, kas mani ieintriģēja – tas pats eshataloģiskais jautājums. Ja ļoti vienkāršoti skatāmies uz paradīzes un elles jēdzienu, mums, rietumniekiem, paradīze saistās ar mūžīgo dzīvi un elle – ar nebūtību. Austrumos, Āzijas kultūrā, kas veidojusies budisma un hinduisma ietekmē, tās lietas ir apgrieztas kājām gaisā. Samsara – mūžīgā atdzimšana, kas būtībā ir elle zemes virsū. Attiecīgi pretējais variants ir Nirvāna, kas ir aiziešana tukšumā. Līdz ar to "zāles pret nemirstību", ja skatāmies no tāda viedokļa... Tur vairs nekāda paradoksa nav, tas ir loģisks piegājiens.
Vēl viens stāsts ir saistīts ar to, ka cilvēkiem vispār – bet it īpaši radošām personībām – ir vēlme sevi saglabāt pāri fiziskās eksistences robežām. Caur saviem darbiem turpināt dzīvot. Tad nu šīs ir manas zāles pret šo naivo cilvēka vēlmi. Es pateikšu briesmīgu lietu, bet – vai pēc tūkstoš gadiem latviešu valoda eksistēs? Pēc 10 miljoniem gadu cilvēce vispār eksistēs?
Krājums ir dalīts četrās nodaļās. Vai tāds dalījums ir tapis jau sākotnēji vai grāmatas rediģēšanas laikā?
Es jau kopš pirmā krājuma pabeigšanas atsevišķus dzejoļus vairs nerakstu. Man viņi veidojas kā atsevišķi mozaīkas gabaliņi kompozīcijai, kas pamazām top galvā. Kompozīcija tapšanas gaitā var mainīties, bet katrs dzejolis ir kā fragments no kaut kā lielāka.
Tavs pirmais krājums – "Asaru gāze" – izdots pirms 12 gadiem. Kā pa šo laiku ir mainījusies tava attieksme pret dzeju? Ko tev tagad nozīmē jauna grāmata?
Nepatikšanas... [smejas] Dzīve sāk ritēt straujākā tempā, neko vairs nevar pagūt. Tajā brīdī, kad iznāk grāmata, jau ir pagājis laiks kopš paša darba pabeigšanas, dzejoļi vairs nav tik aktuāli kā lasītājam. Rakstnieks no darba jau ir aizgājis projām.
Attieksme pret dzeju, lielos vilcienos, droši vien nav mainījusies, jo es nekad neesmu varējis precīzi nodefinēt, kas man ir dzeja. Dzeja man droši vien ir mēģinājums atrast kontaktu ar to, kas ir pāri tam, ko mēs varam saprast, ar ko mēs varam fiziski saskarties. Tā ir iespēja saskatīt, ka pasaule ir lielāka, nekā mūsu smadzenēs ietilpst. Tas visu šo laiku mani pie dzejas ir turējis.
Dzeja ir atkarības veids. Ir cilvēki, kas ir atkarīgi no apreibinošām vielām, bet dzejnieks apreibinās no teksta. Tā ir atkarība no tā, ko teksts izdara ar tavu apziņu. Tas liek atgriezties pie lasīšanas un rakstīšanas – estētiskā bauda, ko tu jūti no šī procesa.
Jauno krājumu caurvij Tālo Austrumu un Āzijas kultūratsauces, elementi. Kā tevī radās šāda interese?
Interese par Tālo Austrumu kultūru man radās brīdī, kad sapratu, ka ļoti maz ko par to zinu. Savukārt pievēršanās šai tematikai izrietēja no otrās grāmatas, kurā es centos tikt skaidrībā – pašam sev – ar jautājumu par to, kādas ir ironijas un kristietības attiecības. Tā kā es to parasti daru caur tādiem kā kultūras kodiem, jo mēs dzīvojam simbolu pasaulē, iepriekšējā grāmatā manā uzmanības centrā bija formula, ko reiz izteica Jānis Zeltamute. Proti, savā sestajā sarunā par Mateja evaņģēliju viņš izmet tādu frāzi, ka Jaunajā Derībā nav nevienas norādes uz to, ka Jēzus Kristus būtu smējies. Viduslaikos izveidojās priekšstats par Jēzu Kristu kā agelastu – cilvēku, kas nekad nesmejas – un no tā izriet arī daļa no kristietības attieksmes pret smieklu kultūru.
20. gadsimtā arī kristietībā sāka mainīties šis priekšstats un radās ideja par to, ka Jēzus Kristus varēja būt arī ironisks, bet tā, manuprāt, ir tāda tīri postmoderna parādība. Aptuveni es ar to jautājumu – par to, kā ironija un kristietība savā starpā saskaras, saspēlējas – tiku galā, bet tad man izveidojās paradokss par budismu, kur atkal pastāv cita kultūras zīme – Budas smaids, kas it kā ir kaut kas pilnīgi pretējs. Ņemot vērā to, ka budismā smieklu praksei ir diezgan liela nozīme, es sāku pētīt šajā virzienā. Secinājums gan man ir tāds, ka nekāda paradoksa nav – uzstādījums ir tāds pats... Bet pamazām tā tas viss mani ievilka.
Arī šajā krājumā tu joprojām ļoti uzcītīgi ievēro striktu ritmu, neesi pārtraucis izmantot vārdu spēles un citus teksta konstrukcijas paņēmienus. Kas tavā dzejā ir svarīgāks – saturs vai forma?
Starp saturu un formu parasti jābūt līdzsvaram. Saturs ietekmē formu, forma ietekmē saturu. Mani suģestē un saista ritmiski teksti, tas man palīdz pastiprināt teksta baudījumu. Esmu manījis dažus dzejniekus sakām, ka eksperimenti formā, jaunu formu meklējumi ir būtiskākais, kas viņus piesaista pie literatūras, bet es tā nevarētu sevi pozicionēt. Mani vairāk tā semantiskā teksta daļa piesaista.
Tomēr tavā dzejā ritma lietojums ir tik dzelžains, ka rodas jautājums – vai tu mēdz ritma konstrukcijas dēļ upurēt pašu sakāmo?
Tad, kad teksts sāk veidoties – jo nav jau tā, ka es sēžu un štukoju, kas man tagad būtu jāpasaka – valoda pati sāk spēlēties ar nozīmēm. Mans uzdevums ir atbrīvot to kanālu viņai un savu iespēju, savu niecīgo meistarību iespēju robežās ļaut viņai realizēties – tai spēlei, ko valoda, ar savām nozīmēm, pati sāk veidot. Teksts var veidoties gan brīvākā formā – es rakstu dzeju verlibrā – gan, nezinu, trīspēdu amfibrahijā, tad viss tas dzejolis attiecīgi aiziet tādā formā. Tajā brīdī, kad autors vismaz sev ir apguvis vairākus instrumentus, veidus, kā viņš var šo tekstu organizēt, tad viņam ir lielāka iespēja brīvāk šo tekstu uzrakstīt. Ja tu esi visu pieradis uzrakstīt četrpēdu jambos, tad tas tev uzliek vienīgo ceļu, kurā tu vari aiziet. Jo vairāk tu esi apguvis, jo vairāk ceļu tev ir vaļā.
Man gribētos tevi saukt par postmodernismam piederīgu dzejnieku...
Nu, droši vien, bet lieta par ko es pēdējā laikā domāju – tad, kad es rakstīju pirmo krājumu, es par sevi izteicos kā par Trojas zirgu postmodernās ironijas cietoksnī. Tas bija vienīgais veids, kā es to visu varēju nodefinēt. Bet tagad es sastapos ar tādu interesantu jēdzienu kā postironija un sapratu, ka tas ļoti labi atbilst manai attieksmei, pasaules uztverei. Un tās droši vien ir postmodernisma sekas. Literatūra, manā skatījumā, postmodernismam jau ir izgājusi cauri sen, bet pasaule, kurā mēs dzīvojam, vismaz, ja runājam par pēdējiem gadiem, – es to nosaucu par postmodernitātes laikmetu. Iespējams gan, ka tagad tas laikmets jau sevi ir izspēlējis un mēs esam kārtējās kultūras paradigmas maiņas priekšā.
Ronalds Briedis lasījumā pie Raiņa pieminekļa 2011. gada dzejas dienās.
Tavā dzejā ir vairāki tēli, kas atkārtojas cauri visiem trim krājumiem – oroboro, princese, kas jāsmīdina. Kāpēc tā?
Kad veidoju savu pirmo krājumu, mani piesaistīja pasaules tvērums caur cilvēku, kas nesmejas. Vēl Rablē savulaik nodefinēja cilvēku kā dzīvnieku, kas smejas. Postmodernās ironijas laikmetā, kurā visa kultūra, attiecības, komunikācija, viss zīmju lauks sāk veidoties ap šo ironisko pasaules skatījumu, es atradu iespēju par to visu runāt caur metaforām, un paņēmu šo nesasmīdināmās princeses tēlu būtībā kā tādu arhetipisku sižetu. Visi šie te mītiskie folkloras sižeti ir dziļi ierakstīti sabiedrības zemapziņā, tie ir tik dzīvotspējīgi, jo izrok laukā vispārcilvēciskas lietas.
Nesasmīdināmās princeses tēls bija pamatā pirmā krājuma kompozīcijai, kuru veidoja kultūrvaroņa ceļojums pie viņas. Šis agelasta tēls ir saglabājies, tas mani interesē joprojām, es par to visu laiku reflektēju. Otrajā krājumā izvirzījās tēls – Kristus, kas nesmejas. Tā trešajā grāmatā šis motīvs ir pārnests arī uz Āzijas kultūru – skatījums caur Budas smaidu. Tur ir arī sižeti, kas ņemti no Āzijas mitoloģijas, piemēram, man ļoti tuvais stāsts par Bao Si, kas atrodams ceturtajā krājuma nodaļā. Pirmajā nodaļā ir daudz mītisko simbolu, kas saistās ar šo arhetipu.
Pēdējo desmitgažu literatūra nav kategorizēta, nav definēti jauni žanri. Iespējams tas ir viens no iemesliem, kāpēc skolās, literatūras stundās, vai sabiedrībā vispār, daudzi cilvēki nespēj pieņemt un saprast, kas notiek mūsdienu dzejā.
Man jau liekas, ka ir vieglāk saprast, kas notiek pēdējā desmitgadē, nevis to, kas notika deviņdesmitajos gados latviešu dzejā...
Bet ir jādzīvo ar to literatūru, ir jābūt šajā laikmetā, lai to lasītu. Šķiet, ka kultūra ir nedaudz subkulturizējusies. Dažādi mākslas veidi, žanri sev piesaista konkrētu interesentu loku, kuri meklē tieši tā veida mākslu, mūziku. Arī dzejai interesantu loks ir visai noslēgts – latvieši, protams, ir dzejnieku tauta, bet nav dzejas lasītāju tauta. Tie, kas dzejā dzīvo, var atrast kontaktu ar jebkura laikmeta darbiem. Tie, kuriem tādu attiecību nav, tiem ir zināma nobīde – ar kāda laika dzeju viņi rezonē un ar ko viņi nespēj izveidot komunikāciju.
Līdzās rakstīšanai tu strādā arī ar "Literāro akadēmiju" un Jauno autoru semināru. Kā veicas visjaunākajām latviešu dzejas paaudzēm?
Process ir stabils, nav lielu iztrūkumu. Ik pēc trim, četriem gadiem sāk veidoties jauns, mazs literārais grupējums – ienāk jauna paaudze, kas sāk rakstīt vidusskolā, diezgan strauji attīstās, visas iespējas viņiem ir – semināri, meistardarbnīcas, konsultācijas. Tad parādās jautājums par to, cik ātri viņi tiek pie publikācijām. Ja publikāciju nav, tad nav instrumenta, kas saglabā to autoru pie literatūras. Ceļa posms no pirmās publikācijas līdz pirmajai grāmatai ir kaut kā jānoiet. Tā lielākā sāpe šobrīd literatūras videi ir tā, ka nav literāro izdevumu, kuros varētu regulāri publicēt arī jaunos autorus - attiecīgi nav tik daudz to debiju, kuras objektīvi varētu būt.
Mūžīgi neatbildamais jautājums – kas ir laba dzeja?
Laba dzeja ir tā dzeja, kas rezonē ar lasītāju, kurš ir izveidojis ciešu kontaktu ar šāda veida literatūru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
