Domājot par ilgi gaidītā sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" hronoloģiski noslēdzošā romāna laika nogriezni, atcerējos dzelteno pilsētas autobusu "Ikarus" skaņu, tiem strauji uzņemot ātrumu, magnetafona lentu smaržu, tumši pelēko limuzīnu līdzās veikalam "Bērnu pasaule", pie kura gribējās nofotografēties, un turpat ielas pretējā pusē visai pabaisās pazemes tualetes, salkana optimisma pārpilnās balsis deju mūzikā, kultūras namu foajē vai videokasešu nomu kaktos novietotos videospēļu automātus ar nomuļļātiem žetoniem, belašus stacijas laukumā, avīžu un krāmiņu pārdevējus vilcienu vagonos, kas tirgoja visu – sākot ar adāmadatu komplektiem un beidzot ar tējkannām, Edgara Vollesa romānus, kurus vēlējos sakrāt nevis satura, bet priekšējā vāka iespaidīgo ilustrāciju dēļ, uzrakstu "Prodigy" uz Lielupes dzelzceļa stacijas sienas (un gandrīz jebkurā citā apdzīvotā vietā) un uzrakstu "Цой жив!" tramvaja pieturā iepretī Daugavas Sporta namam. Dažas no minētajām parādībām vairs sastopamas tikai daļēji, citas – zudušas vispār, pateicoties likumsakarīgām sociālekonomiskajām un tehnoloģiskajām pārmaiņām.

Arno Jundzes romānā "Sarkanais dzīvsudrabs" fikcija apvienota ar reāliem faktiem pietiekami pārliecinoši, lai aprakstītās parādības nešķistu mehāniski savienotas ar izgriezumiem no avīžu virsrakstiem, ko var uztvert kā katras apakšnodaļas savdabīgu vadmotīvu, un arī – tikai nosacīti. Vairākām reālām vēsturiskām epizodēm ir ciešs sakars ar romāna varoņu dzīvi un pārdzīvojumiem, taču vēl jo interesantāku gājienu autors izspēlē, atsevišķas situācijas atstājot tikai fonā vai pat ārpus redzesloka. Līdzīgi kā pirms desmit gadiem publicētajā Paula Bankovska stāstā "Baltijas ceļš", arī šeit vietumis kolosāli parādīts cilvēka dzīves rituma nenozīmīgums attiecībā pret laikmeta griežiem, vai arī – vēsturiskā nebūtiskums attiecībā pret cilvēka ikdienas dzīvi.

Lai arī saturiski un formāli "Sarkanais dzīvsudrabs" var likties visai radniecīgs Laimas Kotas romānam "Istaba", Jundzes tipiskā un acumirklī atpazīstamā publicistiskā maniere atšķiras no Kotas rakstības stila, kas tiecas laikmeta tendences drīzāk rādīt, nevis skaidrot. Kopumā abi romāni rada monumentālu iespaidu par mūsu valsts neseno vēsturi, kuras sociālā realitāte atklājas biezā slānī: kādreiz tik cienījams teātra un kino aktieris nonācis bufetes letes otrā pusē, izzagtas saimniecības, truli un brutāli noziegumi, kredītu ņemšanas pirmsākumi un visa centrā – apjucis, sociāli neaizsargāts cilvēks. Darbā turpinātas arī vairākas jaunākās oriģinālprozas tendences – vēl nupat uz 90. gadiem atskatījās arī Jānis Einfelds ("Dunduri un dēmoni"), čekistu darbību detalizēti iztirzāja Jānis Lejiņš ("Vīrieša sirds"), par ekonomisko nebūšanu slogu un likstām savā debijā rakstīja Aldis Bukšs ("Parādu piedzinēji").

Atšķirībā no daudziem citiem literāriem mēģinājumiem aptvert 90. gadu parādības "Sarkanais dzīvsudrabs" izvairās no pārtapšanas prastā krimiķī – romāna raksturu iespaidīgā galerija (čekists, spekulants, jauna ārste, mazgadīgs noziedznieks, izmeklētājs, mežabrālis, arhīva darbinieks, vientuļa grāmatvede, kolhoznieks un večiņas) skatījumu uz savu laiku padara iespējami dažādu, taču vienlaikus likumsakarīgi vienotu. Protams, tāpat kā Jundzes īsprozas krājumā "Gardo vistiņu nedēļa", arī šeit kriminālas situācijas attēlotas komiski groteskās galējībās, taču šoreiz – ar zināmu mērķi. Jundze spēlējas ar klišejām (mīlestība, kas atrisina vai – tieši pretēji – sarežģī problēmas, utt.), bet tās – līdzās maigajam humoram un autora tieksmei uz harmonisku atrisinājumu – padara ieskatu šajā drūmajā laikā vispār iespējamu un pārdzīvojamu.

Atšķirībā no daudziem citiem literāriem mēģinājumiem aptvert 90. gadu parādības "Sarkanais dzīvsudrabs" izvairās no pārtapšanas prastā krimiķī [..] Arnis Koroševskis

Īpaši pievilcīgs un izdevies ir klasiskajai latviešu literatūrai radniecīgais "mazais cilvēks", uz kura bāzes autors būtībā balsta visu romānu, – vienkāršā vecenīte Zelma, kas, slaukdama govi, reflektē par novērojumiem, šaubām, maldiem un naivu uzticēšanos atsevišķiem harismātiskiem politiķiem, faktiski pārstāsta desmitgades būtiskāko notikumu hroniku un, šķiet, pat kādā no saviem pēdējiem monologiem atklāj arī vienīgo domāšanas veidu, kas daudziem palīdzējis pārdzīvot šo laiku: "Es tev teikšu, mums ar tevi no tā visa ne silts, ne auksts." (429) Vairāki 20.–30. gados dzimušo paaudzes pārstāvji veido kontrastu starp pagājušo un pašreizējo laiku: pensionāre Dzidra uzreiz pēc neatkarības atgūšanas skolēniem stāsta par "Latvijas laiku", tādējādi demitoloģizējot vairākus priekšstatus, savukārt mežabrālis Juris, pusgadsimtu nodzīvojis "starp vilkiem", arī sava mūža pēdējos gadus ironiski spiests pavadīt tieši tāpat – mežonīgā kapitālisma un absurdās birokrātijas mutuļos.

Spēcīgi uzsvērta denacionalizācijas problēma, pie reizes atgādinot, ka latviešu literatūrā zemes atgūšanas jautājums nemaz tik bieži netiek aplūkots; vēl jo vairāk – ar kolhozu degradāciju, sabrukumu un īpašumu iekopšanu no jauna tiek turpināta latviešu literatūrai vēsturiski tik nozīmīgā zemes tēma. Romāns ir padevies daudzbalsīgs – nodaļas ar kriminālajiem vai politiskajiem elementiem lasāmas krietni atšķirīgākā intonācijā nekā nodaļas ar "mazo cilvēku" likteņu atšķetinājumu, un tieši pēdējās ir mākslinieciski spēcīgākās.

Autoram ir kolosāli izdevies notvert pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades pretrunību – tas ir parādīts kā vientulības laiks, neskatoties uz to, ka dzīve šķietami kūsā, visi nepārtraukti vārās savā sulā un notikumu pārpilnībā. Vientulību pavada arī sapratnes trūkums par to, kā dzīvot tālāk, – jo "būra dzīvnieks ir būra dzīvnieks" (358). Tā ir fundamentāla laikmetu raksturojoša problēma, kas ievērojami ietekmēja arī tālaika literatūras un kultūras procesus kopumā. Jundze īpaši izceļ arī īstuma un neīstuma šķīrumu – šis ir lielas izlikšanās, melu un liekulības laiks, kurš nereti ir tikpat iluzors kā krāpnieciskos nolūkos par lielu summu pārdodamais "sarkanais dzīvsudrabs" vai draņķīgs jauna paveida margarīns, kas kādā romāna epizodē sabojā vakariņu pannu.

Autoram ir kolosāli izdevies notvert pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades pretrunību – tas ir parādīts kā vientulības laiks, neskatoties uz to, ka dzīve šķietami kūsā, visi nepārtraukti vārās savā sulā un notikumu pārpilnībā. Arnis Koroševskis

Apjomīgajā pēcvārdā autors pamato atsevišķu jautājumu aktualitāti arī šobaltdien, un Arno Jundzem ir taisnība – šogad tik bieži aktualizētas pirmo atgūtās neatkarības gadu neizdarības, nelabvēlīgo ģimeņu plānprātības (romānā ir interesants nogrieznis par "vardarbības vēsturi") un radošo profesiju pārstāvju sociālais statuss; tādējādi varētu apgalvot, ka romāns zināmā mērā tapis ar uzdevuma apziņu, kas izskaidro šķietami programmisko un varbūt pārlieku patētisko finālu.

Jundze ir paveicis lielu darbu, vairāku gadu garumā sarakstīdams apjomīgu, taču nepārprotami saistošu romānu, kurā spējis pārvarēt savos iepriekšējos darbos sastopamās nepilnības un mākslinieciski visnotaļ viduvēji aizsākto tematikas un jautājumu loku. Rosinu lasītājus izmantot iespēju atgriezties nesenajā pagātnē, paturot prātā to, ka visā romānu sērijā ir publicēti tikai kādi četri darbi, kuros aplūkojamais laiks pārklājas ar sērijas autoru dzīves laikā pieredzēto.