Ieva Melgalve: Ja nu arī tev viss riebjas (Jurga Ivanauskaite. Placebo - R.: Dienas Grāmata, 2009)
Lietuviešu rakstnieces Jurgas Ivanauskaites grāmata “Placebo” ir romāns, kas attīstās ap vienu centrālo asi – mūsu civilizācijas pakāpenisku pārtapšanu simulakru valstībā. Reklāma, patērētāju sabiedrība, apmaldīšanās garīguma meklējumos, apsēstība ar seksu kā obligātu katra sevi cienoša pilsoņa vaļasprieku, visa veida realitātes šovi, loterijas, populārā kultūra un sevis identificēšana ar statusa, dzimumidentitātes un sociālās lomas nosakošām lietām novedusi pie situācijas, kad “Nevienam vairs nav vajadzīga tīra manta. Vienīgi prece. Placebo efekts.” Secinājumi ir visnotaļ drūmi: “Placebo pamatīgi tiecās pēc tā, lai ierindas patērētāja eksistence kļūtu aizvien vienmuļāka, drūmāka un monotonāka, bet prasība pēc cilvēciskām emocijām būtu apmierināta uz sveša rēķina”.

Loģiski? Loģiski. Lielākā daļa cilvēku, kurus ir patiesi nokaitinājušas nemitīgās reklāmas pauzes, muļķīgie cilvēki, kas ir “slaveni ar to, ka ir slaveni”, uzspiestās vērtības, no kurām ir grūti, gandrīz neiespējami atkratīties, un nekaunīga krāpšanās pat sfērās, kurām būtu jābūt sakrālām, šim uzstādījumam varētu piekrist, it īpaši, ja tas ir pasniegts talantīgi, labā valodā (un šajā gadījumā – arī labā tulkojumā) un nosaucot parādības to īstajos vārdos. Tiktāl viss ar “Placebo” ir kārtībā.

Tomēr jau pēc pirmo simts lappušu izlasīšanas mani pārņēma sajūta, ka autore mani uzskata par aprobežotu, placebo sabiedrības nozombētu radījumu. Protams, nav jau viņa pirmā, kas raksta grāmatu ļautiņiem ar ierobežotu spriestspēju, bet tomēr dīvaini, ka grāmata, kas tik kaislīgi uzstājas pret smadzeņu pūderēšanu, atklāti izmanto teju vai visas populārākās smadzeņu pūderēšanas metodes, lai pierādītu savu redzējumu. Ja man nebūtu jāraksta recenzija, droši vien būtu atlikusi grāmatu malā ar secinājumu, ka es neesmu tās mērķauditorija.

Dažas no uzkrītošākajām literārajām smadzeņskalošanas metodēm: obligātā bērnības psihotrauma ar maza puisīša izvarošanu, atsauces uz populārākajiem pseidogarīgajiem tematiem (sargeņģeļi, Taro kārtis, karma, pēcnāves dzīve, Lucifers, baznīca), nemitīga drāšanās, dzimumorgānu un dažādu seksuālo darbību piesaukšana sava statusa apliecināšanai (un tikai divas konkrētas seksa ainas, tās pašas visai pavirši aprakstītas), alkohols, narkotikas un cigaretes, reklāma, ziņas un TV šovi kā pasaules ļaunuma iemiesojums, kaķi kā augstākā dzīvības forma un tā tālāk, un tā joprojām. Visi nosauktie temati, protams, teorētiski var būt romāna tēmas pašas par sevi, bet grāmatā tās parādās epizodiski, bez atrisinājuma, un faktiski to vienīgais mērķis ir turēt lasītāja psihi pastāvīga uzbudinājuma stāvoklī.

Kur nu vēl visaptverošā sazvērestības teorija populārās literatūras stilā – globāls “aģentu” tīkls ar mistiskiem segvārdiem, viens no aģentiem, kas gandrīz visā romāna garumā tiek dēvēts par “Viņš”, lai arī sižetiska pamatojuma tam nav (sižetisks pamatojums būtu, piemēram, šīs pašas personas parādīšanās stāstā ar īsto vārdu un vēlāku maskas noraušanu maniaktrilleru tradīcijās), zinātniski ļoti augstu attīstītas – vai arī vienkārši līdz absurdam fantastiskas – un ļoti dārgas metodes Placebo ieviešanā, tā arī visa romāna gaitā nepasakot, kāpēc Centram (iespējams, pašam Luciferam) kaut kas tāds vispār ir vajadzīgs. Spekulēt par to var, bet tas, kas ierakstīts romānā, pāri “Da Vinči koda” domāšanas līmenim nepaceļas.

Tad vēl kriminālsižets, kas sākas ar pareģes nāvi, kuras apstākļi tiek pētīti visas grāmatas garumā, izmantojot tādus paņēmienus kā pašnāvības inscenēšana, noliekot uz galda no dienasgrāmatas izplēstu lapiņu, kas pēc pirmsnāves vēstules nebūt neizskatās, bet tiek vienprātīgi pieņemta par tādu, nemitīgu cilvēku blandīšanos pa dzīvokli, kurā notikusi iespējamā slepkavība (un policija pat nav pacentusies šo dzīvokli aizplombēt – arī tad, kad tiek izmeklēta slepkavība!), detektīvu aģentūru, kas nezin kādēļ par visiem saviem atklājumiem informē nevis pasūtītāju, bet žurnālistus (un žurnālisti nevilcinoties atklāj, kura aģentūra tad tik viegli nopludina informāciju) un līdzīgus elementus. Zīmīgi, ka, lai arī pati beigtā pareģe beigās noskaidro, kas tad noticis, dzīvo pasaulē lieta izčākst, un neviens par to tā īsti vairs neinteresējas.

Morāle? Nu, ja nu vienīgi tāda, ka arī primitīvu žanra literatūru rakstīt ir jāmāk. Tehniskā ziņā tā, manuprāt, ir daudz sarežģītāka nekā literāra mētāšanās pa metafizisku pārdomu mākoņiem, un mēģinājums pieiet tai no “es taču protu rakstīt lielisku Augsto Literatūru, kas tad man ko tādu krimiķi neuzcept” viedokļa ir vienlīdzīgs pašnāvībai.

Saturiski grāmatu uz saviem pleciem faktiski iznes tēls, kas sākotnēji parādās vien kā komisks personāžs otrajā plānā – Maksis Vakars, kurš ir gan spējīgs žurnālists, gan populāra reklāmas seja, gan mūziķis, gan vismaz divu TV raidījumu vadītājs, gan interesants, iejūtīgs vīrietis, kas spējīgs arī intelektuālām sarunām un sapņošanu gaišā dienas laikā. Paralēli tam visam viņš ir spējīgs daudz dzert un narkoties, uzturēt intensīvu seksuālo dzīvi un piestrādāt arī par visas sapuvušās sabiedrības simbolu. Un tomēr – Maksis Vakars ir viens no retajiem grāmatas varoņiem, kas prot turēt muti tad, kad tas ir nepieciešams, pieklājīgi izturēties pret saviem līdzcilvēkiem, lai kādi viņi arī nebūtu, un bez raustīšanās pateikt stingru “nē” Placebo aģentiem. Nu, vismaz vienreiz. Kā arī viņš ir teju vienīgais romāna varonis, kurš piedzīvo pakāpeniskas un pamatotas rakstura pārmaiņas.
Vēl starp interesantiem tēliem var minēt žurnālisti Ritu, Kura Labprāt Visus Nošautu (pirmām kārtām jau savu vīru, kas lēnprātīgi pacieš viņas izgājienus), Ritas meitu Danu ar sulīgo valodiņu (ļoti simpātisks tēls, žēl, ka tik epizodisks), un... nu, tas laikam arī viss. Pārējie tēli visa romāna garumā faktiski atkārto vienas un tās pašas darbības (pelna dienišķo maizīti, gānās par to, cik dzīve ir pretīga, vai atceras savu pagātni un žēlojas, ka tā arī nav bijusi diez cik izdevusies), tikai pēdējās lappusēs saņemot asprātīgu cilpas apvilcienu ap kaklu, kad autore katram iedala likteni “pēc nopelniem”. Nu jā, un vēl standarta vīrieša tēls – tāds negants tips, kas komunicē galvenokārt ar riebīgiem komentāriem par iecerēto sievieti, “atciršanu” ikreiz, kad viņa iedrošinās kļūt ievainojama, retiem dziļdomīgiem izteikumiem par mūsdienu sabiedrības pagrimumu un seksuālām (vai aseksuālām, atkarībā no pārciestajām psihotraumām) manipulācijām. Romāna sievietēm tādi patīk. Lai nu tā būtu.

Kam šī grāmata varētu patikt? Cilvēkiem, kam riebjas patērētāju sabiedrība. Cilvēkiem, kas regulāri skatās TV un lamājas par uzbāzīgajām reklāmām, šoviem, muļķīgām vai destruktīvām ziņām un citu drazu. Cilvēkiem, kas lasa populārus žurnālus un dusmojas par to, cik šie žurnāli ir sekli. Cilvēkiem, kas patērē sižetiski vājas grāmatas, filmas un seriālus un ar azartu atzīmē visas sižeta nepilnības.
Un vēl cilvēkiem, kas lieliskas valodas un trāpīgu apzīmējumu dēļ ir ar mieru piedot visu pārējo.

Intrigai piebildīšu, ka es ikdienā strādāju reklāmā, lietoju šo to no reklamētām precēm un piekrītu daļai no sabiedrībā popularizētiem viedokļiem, nošauties neplānoju un kopumā dzīve man nešķiet pārmēru pretīga, kā arī metafiziskas skumjas uznāk vien tad, ja esmu aizmirsusi paēst. Tātad pēc "Placebo" uzstādījuma es esmu bezcerīgi sazombēts radījums vai pat kāds no Centra netieši savervētajiem ļautiņiem, kas strādā pasaules gala pietuvināšanai, jaucot prātus tiem, kuru prāti vēl ir spējīgi domāt. Iespējams, esmu pat pilnvērtīgs Centra aģents un man par smadzeņu skalošanu maksā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!