Otrs veids, kā ceļot, ir: nezinot ne velna, kas sagaidīs nākamajā dienā, būs, kur gulēt, vai nebūs, bez atliktiem naudas līdzekļiem, balstoties uz kādu absurdu ideju, mērķi un vēlmi, nezinot, vai vispār izdosies tikt līdz galam vai nē. Bieži vien šāda veida ceļojumos ģeogrāfiskais galamērķis pat nav zināms. Tas var rasties procesā.

Pirmajā gadījumā mērķis ir kāda vieta. Otrajā – vairāk pats process. Pirmais veids vairāk ir orientēts uz ārējiem apstākļiem, otrais ir vairāk iekšupvērsts. Taču šis dalījums nav absolūts. Visā ir nianses, un tikpat labi, veicot arī pirmā veida ceļojumu, cilvēks var doties dziļā iekšējā savu tumšāko slāņu izpētē. Arī plānotos ceļojumos liktenis var piespēlēt tādus aizsardzības mūru sagrāvējus notikumus, ka tiek izmainīts viss līdzšinējais dzīves potenciāla virzījums. Vienvārdsakot, dzīve ir spēle un neko nevar zināt. Nekas nav paredzams, lai arī kā mēs to vēlētos.

Harija Vagranta gadījumā ceļojums, kas aprakstīts viņa grāmatā "Ielu muzikanta dienasgrāmata", vairāk pieder pie veida Nr. 2. Kā jau var noprast, tas ir autobiogrāfisks darbs.

Grāmatas autors Harijs Vagrants ir pieskaitāms pie cilvēku tipa, ko varētu nodēvēt par margināli, dīvaini, jocīgo, radošo personību. Viņš spēlē dīvainu Austrumu mūzikas instrumentu – ar plēšām darbināmas, pārnēsājamas mazās ērģelītes. Viņš izskatās mazliet jocīgi, domā jocīgi un brauc uz jocīgiem festivāliem. Ar stopiem, kopā ar jocīgu meiteni Džūnu. Un pelna naudu, spēlējot uz ielām nestandarta repertuāru.

Grāmata sākas ar trāpīgi aprakstītu ielu muzikantu dzīves epizodi Vecrīgas ielās. Ir kāds ļoti agrs rudens Rīgā (tā autors nosaucis pirmo grāmatas nodaļu). Ielu muzikanti spēlē "Hava Nagila", kamēr blakus uz ielas notiek kautiņš. Ielas slīpē meitenes īsos svārciņos ar ļoti labiem dibeniem, bet muzikanti mēģina atvērt cilvēku dvēseles, arī naudas makus, ar īsto dziesmu. No sirds uz sirdi – vai tu mani dzirdi? Ir labās un ir sliktās dienas. Nekas tā neuzlādē, nepaceļ noguruša ielu muzikanta enerģijas līmeni kā monēta svētajā traukā vai, vēl labāk, papīra naudas čaukstoņa. Materiālisms? Kāpēc uzreiz tā? Jūs taču arī nezvanīsiet elektriķim un nejautāsiet, lai tas par siltu smaidu salabo jūsu nosvilušos elektrības vadus. Visam šajā dzīvē ir cena, arī dvēseles priekam. Un brīvībai.

Pirmās grāmatas nodaļas ir veltītas Rīgai un ielu muzikantu dzīves peripetiju apcerei. Tālāk seko ceļojums ar autostopiem pa vairākām Eiropas valstīm – Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Čehiju, Vāciju.

Grāmatas centrālais notikums ir došanās uz hipiju festivālu "Rainbow Gathering" Slovākijā. Galvenais varonis, autors, dodas ceļā kopā ar Džūnu, perkusionisti. Starp citu, ļoti kolorīts personāžs. Par Džūnu mēs uzzinām to, ka viņa ir skaista, nedaudz "psiha", mīl daudz gulēt, lamāties un, kad sadzeras absintu kombinācijā ar vīnu, rāpjas Prāgas astronomiskajā pulkstenī.

Hipiju festivālā sastopami daudzi interesanti tēli. Tur ir vīrs ar iesauku Džungļu mežs, Hipijtante, kas pēc kādas LSD lietošanas vētrainajos jaunības gados visur sākusi redzēt Budu, tāpēc tagad dzīvo uz psihiatra izrakstītām tabletēm.

"... bet tie tomēr bija īsti garīguma meklējumi, tajā laikā. Tā bija apziņas paplašināšana. Mums bija pavisam citi mērķi," saka Hipijtante.

Kādreiz zāle bija zaļāka, un, kad mēs augām, tad gan tā nebija... Arī hipiji ir tikai cilvēki, un arī starp apgarotajiem brāļiem un māsām gadās pa noteikumu pārkāpējam-autsaiderim, kam apnīk līksms veģetārisms un laiks, kas pavadīts bez alkoholiskajiem dzērieniem. Tad, kamēr vēl vasara un silts, ir jādodas tālāk. Uz Budapeštu un Vīni, Prāgu un Drēzdeni. Dzīve sauc!

Ja vēlies būt brīvs kā putns debesīs, reizēm jāsadzīvo ar caureju no svešā dārzā sazagtajām plūmēm, jābēg no policistiem un bandītiem, jānakšņo uz ielas un jāpacieš paģiras.

Kādreiz tik ļoti gribas aizplūst un iztecēt, ieskatīties paralēlajās realitātēs, sajusties kā kosmosa sastāvdaļai, kā OM skaņai visa beigās un sākumā, būt vienotam ar pasauli un ticēt, ka visi cilvēki var būt brāļi, māsas un uz zemes reiz valdīs taisnprātība, bet tad uz galvas uzkakā balodis un realitāte atsauc atpakaļ.

Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" ir kauciens pēc brīvības. Hipiju laikmets nav miris, tas vienkārši ir kļuvis citāds. Vienmēr būs "darmas blandoņas", kas alks izrauties no rāmjiem, un tas būs dzinējspēks, uz kā griezīsies šī vecā pasaule.