Gata Šļūkas satīriskie un humoristiskie zīmējumi lielākoties ir saprotami vien latvietim, jo tajos ietvertās metaforas, asociācijas, valodas spēles, ironiju par paradumiem, notikumiem nolasīs, atšifrēs tikai Latvijas ļaudis – meteņus un iemeteņus, pautošanu un līgošanu, savus oligarhus un laimeslāčus.
Labs piemērs ir šis, kas nav kāda dzejnieka, bet Gata Šļūkas karikatūras varoņa sacītais: "Skrēju uz Ziedoni, bet sadūros ar spelgoni, tagad guļu ar karsoni un lasu Plūdoni."
"Gads, kurā Latvija svin savu simtgadi, liekas piemērots laiks, lai atskatītos uz pēdējo gadu Latviju karikatūrās. Kāda tā bijusi un kāda tā ir. Uz kādiem grābekļiem esam kāpuši un kādus vēžus no vecām kulēm laukā vilkuši. Lai nu kā, šis ir mans skatījums uz mums pašiem, Latviju, Latvijā notikušo un notiekošo," savu grāmatu komentē mākslinieks Gatis Šļūka.
Kāda ir mūsu Latvija? Veca, daudz cietusi, bet vienlaikus sparīga tantiņa, kāda redzama daudzos Gata zīmējumos? Vai Latvija ir teritorija, no kuras cilvēki aiztek prom kā ūdens no trauka?
Un kas ir latvieši – dziedātāji, vaimanātāji, bļitkotāji, sēņotāji, kūlas dedzinātāji, bērzu sulas tecinātāji, Porziņģa pielūdzēji, uz grābekļa kāpēji? Katrs var piemeklēt sev atbilstošāko tēlu, bet katrā var būt apvienots no tā visa pa druskai. Jo, kā secina kāds karikatūras personāžs, to var darīt vienlaikus – spļaut akā un zāģēt zaru, uz kura pats sēž.