Dzejnieki un prozaiķi, kas plašākas publikas acīs dzīvojas vienā – rakstnieku – maisā, savstarpēji nemaz tik labi nepazīstas. Šogad Dzejas dienās prozaiķi sarunājas ar dzejniekiem un, kas jo svarīgi, ar tiem, kas katram vismīļākais. Uz tamlīdzīgu 'berzēšanos' ceram ne vien decembra Prozas lasījumos, bet visnotaļ un vispār! Piedāvājam Daces Rukšānes sarunu ar Jāni Rokpelni.
Vai nepieciešams īpašs treniņš, izglītība, pieredze, lai varētu lasīt labu dzeju?
Es ieinteresējos par dzeju, sākot ar autoriem, kurus manā zēnībā uzskatīja par sarežģītiem - Vācieti, Belševicu, Čaku. Tas raksturīgs visām mākslām - bieži vien cilvēki pie tām nonāk caur "grūtajiem" stiliem, autoriem. Dzejas saprašanai gan, manuprāt, vajadzīga arī iedzimtība - teiksim, tā saucamā asociatīvā domāšana, kas nav iemācāma un nav atkarīga no izglītības līmeņa. Tāpēc nereti gadās, ka augsti izglītoti skolotāji (man tāda videnē bija!) vai literatūras pētnieki īsti nesaprot dzeju, kuru it kā vājš, nesekmīgs skolnieciņš saprot. Es sāku ar sarežģītajiem autoriem un tikai pēc tam spēju novērtēt arī - šķietami - vienkāršu dzeju.
Prozā gan, manuprāt, ir otrādi - tur jāsāk ar vienkāršākiem tekstiem, bērnu grāmatām, līdz pamazām nonāc līdz sarežģītajām.
Ar prozu vispār viss ir citādi. Mēs taču visu laiku ikdienā runājam prozā. Proza un dzeja ir dažādas mākslas. No akmens var izveidot gan skulptūru, gan celtni. Materiāls viens, bet rezultāts dažāds. Tāpat ar vārda mākslu. Arī dzejnieku un rakstnieku psiholoģiskie tipi ļoti atšķiras.
Vai arī dzeju, tāpat kā prozu, cenšas iedalīt sieviešu un vīriešu dzejā?
Dīvainā kārtā ne. Lasītājs var identificēties gan ar sieviešu mīlestības dzeju, gan ar vīriešu mīlestības dzeju. Arī prozā ir tāpat - izņēmums ir tikai izklaides literatūra. Tā gan lielākoties ir katram sava - sievietēm, vīriešiem.
Ko nozīmē būt banālam mūsdienās?
Nu, ir divu sugu banalitātes. Viena - tradicionālā - bezgaumīgā, otra - akla ļaušanās vienalga kādam meinstrīmam kā augstākajai vērtībai. Jā, un, protams, var šķist banāli visi t.s. eksistenciālie jautājumi.
Cik nozīmīgs var būt dzejas vēstījums mūsu fragmentārisma un zibensziņu laikmetā? Vai tai ir medija loma?
Man grūti par mākslu runāt utilitārās kategorijās. Kā vienā vēstulē rakstījis Puškins: dzejas mērķis ir dzeja (poēzija). Nelaime jau tā, ka literatūras materiāls ir vārds un tāpēc ir pierasts un no tālas senatnes iegājies no rakstītājiem gaidīt arī kādus pravietiskus u.tml. vēstījumus. Ja Sezāns gleznoja ainavas, viņam neviens neprasīja, vai viņš grib taisīt revolūciju vai mainīt pasauli. Viņam bija tikai mākslinieciski uzdevumi. Diemžēl mēs estētiku vērtējam par zemu - tā, it kā tā neko nedotu. Taču cilvēks raksta, ja viņam ir dotas spējas, talants - tas ir iedzimts, tā ir viņa psihofizioloģiskā struktūra, un šim talantam ir jāizpaužas. Man, piemēram, kaut kā pietrūkst, ja es kādu laiku nerakstu dzejolīšus. Man ir nepieciešamība dabūt laukā šīs nedefinējamās lietas. Protams, žanriski tur var sanākt visādi - gan par mīlu, gan par Dievu, gan pēkšņi kaut kas sabiedrisks.
Tu esi rakstījis par dziļiem garīgiem pārdzīvojumiem - kā Vāgners mūzikā. Vai ir kas tāds, ko uzrakstīt nav iespējams, kas nepakļaujas vārdu valodai?
Protams. Tāpēc ilgi gribējās (gan bez praktiskas darīšanas) būt par mūziķi. Mūzika runā bez vārdiem un izsaka vārdos neizsakāmo.
No kā tu pašreiz esi noguris literatūrā?
Esmu izaudzis modernisma kultūras laikmetā un pieradis pie modernisma, nevis postmodernisma. Katram laikmetam jau ir savs vadošais stils. Taču tā īpaši mani nekas nekaitina - mākslas jēga ir nepārtraukti kustēties, kaut kas jāmeklē, jāatrod. Kaitina netalantīgi darbi, neatkarīgi no virziena un mākslas veida. Es neesmu pārāk sirdīgs cilvēks, tomēr uzskatu, ka autoram par viņa darbu jāsaka taisnība, un tas ir ļoti nepatīkami. Noteikti ir kāds pulciņš cilvēku, kas mani par to neieredz.
Kas ir dzejnieka profesionālais kretīnisms?
Tā ir ļoti brīnišķīga īpatnība: cilvēks atzīst tikai to stilistiku, kādā viņš strādā, atzīst dzejā tikai sevi un uzskata, ka raksta par visiem labāk un pareizāk. Bet mākslā jau nevar būt pareizi vai nepareizi, vai tūkstošpareizi. Tomēr tas viņam ļauj koncentrēt visus spēkus, lai izstrādātu savu stilu. Es pats piederu pie tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuriem ne īpaši patīk, kā viņi paši raksta. Visgrūtāk ir atrast savu stilu un pēc tam no tā nenobīties. Es parasti jautāju dzejniekam - cik cilvēku Latvijā šo rindu, piemēram, "rudens vēja simfonijas zelta lapotnēs" varētu uzrakstīt mats matā. Viņš padomā un atzīst, ka tūkstošiem.
Bet vai noteikta stila izstrāde nevar pārvērsties par pašmērķi, kura sasniegšanas procesā zūd kaifs?
Māksla ir ārkārtīgi trausla lieta, tā turas uz tīmekļiem. Un tu vari savu savdabību, savu balsi arī pārforsēt. Tāpēc ir jāsamierinās ar savu stilu, ja reiz tas ir atrasts, jo stilu var arī pazaudēt un vairs neatrast.
Vai tu mēģini saistīt rakstītāja tekstus ar viņa personību? Meklē biogrāfijas, centies atklāt raksturu, personiskās dzīves nianses?
Īpaši ne, bet tas notiek kaut kā ļoti paralēli - neesmu centies tuvināties vai iepazīties ar rakstniekiem vai dzejniekiem, kurus mīlu. Man diez ko nepatīk čupoties, taču tajā pašā laikā man mīļākā lasāmviela ir rakstnieku biogrāfijas un memuāri. Man attieksme pret literatūru ir ļoti romantiski bērnišķīga tāpat kā pret cilvēkiem - es viņus cenšos nenosodīt un netiesāt (jā, cik bieži izdodas, hmm...), jo ļoti labi pazīstu sevi un cilvēkus kā sugu - cilvēks ir visai nepilnīga radība, bieži egocentrisks, it īpaši mākslinieks, jo māksla prasa no tevis visu. Tuvākajiem cilvēkiem pēc tam no tevis nekas nepaliek. Dzejniekiem vispār ir diezgan raksturīgi tas, ka viņi savu dzīvi tīši vai netīši, bet spītīgi samaitā.
Kāpēc dzejnieki tik bieži iet pie psihiatriem un dzer zāles? Esat vājāki par baņķieriem?
Katrs mākslinieks dzīvo normālajā un iztēles pasaulē. Acīmredzot dzīvošana iedomu realitātē, nemitīgi piedzīvojot tādu kā personības dubultošanos, uz dzejniekiem nezin kāpēc iedarbojas īpaši smagi. Ārēji tas var izpausties kā asociāls dzīvesveids vai citādi, kā kuram. Kā reiz teica Knuts Skujenieks - dzejnieks nekad laimīgs nevar būt. Un tā tiešām ir. Es nevienu laimīgu dzejnieku laikam neesmu pazinis.
Pats neesi laimīgs?
Nē, es nekad neesmu dzinies pēc laimes. Jau agros gados uzskatīju, ka man tā šajā dzīvē nepienākas.
Pēc kā tad dzenies?
Man vienmēr ir bijusi svarīga dzīves jēga. Bez dzīves jēgas ar mani ir cauri. Patlaban man tāda jēga ir Dievā un literārajā darbā. Bet pamazām jau tā darbība samazinās. Turklāt dzeja, pretēji prozai, balstās tikai uz mīlestību, neatkarīgi no tā, vai dzejdaris par mīlestību raksta vai neraksta. Tāpēc jau dzejnieki parasti samērā ātri apklust. Prozā, ja tev ir spēcīgs talants un tevi nepiemeklē marasms, ja ar smadzenēm viss ir kārtībā un galva skaidra, var rakstīt līdz dziļam vecumam.
Varbūt tomēr vēl kaut kas ir vajadzīgs, lai noturētos?
Banāli sakot, spēja būt atvērtam pret visu jauno dzīvē un mākslā. Viduvēji talanti bieži vien savā uztverē iestrēgst pusmūžā - tā ap 40. Iestrēgst un paliek. Spilgtie iet uz priekšu un kustas.
Vai tu tici pēcnāves dzīvei?
Jā. Ticu apsolītai personīgai nemirstībai. Tam, ka saglabājas individualitāte. Kā tas tieši izpaužas, ir grūti saprast, tā ir cita dimensija, cits matērijas stāvoklis. Bet es tam ticu.
Vai tu baidies nomirt?
Nē. Bet man, kā jebkuram cilvēkam, brīdī, kad, piemēram, paliek slikti ap sirdi, rodas instinktīvas bailes no nāves. Es zinu, ka nāve nav gala stacija un šeit ir tikai pietura. Bet viena lieta ir nāve, otra - vecums, fizisks sabrukums. Vairāk ir bail kļūt par muļķi, idiotu un tamlīdzīgi. Bet no iznīcības nebaidos, nē.
"Dzejas dienās 2011" dzejnieks Jānis Rokpelnis ar lasījumiem piedalīsies pasākumā "Dzejas TAKA - Klasika" 13. septembrī plkst. 20.00 Kafejnīcā TAKA Miera ielā 10.