Dzejas princesi pieminot, ievadvārdus grāmatai rakstīja viņas latviešu draugi un kolēģi – Knuts Skujenieks un Hermanis Marģers Majevskis.

Viena no būtiskākajām šīs dzejnieces īpatnībām: viņa ir pilsētas dzejniece. Būdama kauņiete, Judīte kļuva par dedzīgu Viļņas apdziedātāju. Gandrīz 20 dzejas grāmatu, vēl dažas pasaku lugas bērniem un lugas dzejā pieaugušajiem – tāds ir Judītes Vaičūnaites atstātais mantojums.

Judītei bija sava gaisma un sava degšana. Viņa bija ne tikai talantīga dzejniece, bet arī lieliska atdzejotāja, kura sajūsminājās par Frici Bārdu, atdzejoja Annu Ahmatovu un Desanku Maksimoviču.

1996. gadā Rīgā viņa saņēma Baltijas Asamblejas balvu. Vienu no saviem skaistākajiem darbiem – septiņu dzejoļu cikla “Kanons Barborai Radvilaitei”, Judīte Vaičūnaite ir iesākusi šādi:

Es nesadzeltēšu kā pergaments. Es nevecošu.
Es mīlestībā sevi atstāšu kā dzejnieks vārsmās.
Te dzimu, te kļuvu par Viļņas renesansi,
No tā mans spožums, mūžos nezūdošs…”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!