Teātrim vairākus gadu desmitus ir izcila loma Jelgavas kultūras dzīvē un tas savas pastāvēšanas laikā no 1920. līdz 1953. gadam kļuva par vienu no māksliniecisko meklējumu ziņā nozīmīgākajiem Latvijas teātriem.

Grāmatā aplūkots teātra tradīciju veidošanās process, sākot ar Kurzemes hercogu laikiem, taču galvenā uzmanība veltīta Jelgavas teātra mākslinieciskajai darbībai neatkarīgās Latvijas un divu okupāciju laikā. Autors atspoguļo Jelgavas teātra samērā ilgo tapšanas ceļu, līdz tas sasniedz pilnbriedu un priecē sabiedrību ar mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem.

Savulaik labus panākumus guva Raiņa lugu iestudējumi ("Uguns un nakts" 1928. g., režisors J. Kļava; "Spēlēju dancoju" 1936. g., režisors Ž. Kopštāls). Teātrī iestudē arī J. V. Gētes un F. Šillera darbus. Pēdējos teātra darbības gados lugas iestudēja režisori Ž. Brasla, P. Lūcis, A. Leimanis.

Trupā dažādos laikos darbojās tādi zināmi aktieri kā E. Ezeriņa, L. Ērika, Ņ. Leimane, E. Radziņa, V. Singajevska un citi. Darbību beidzot, trupu pievienoja Valmieras teātrim.

Monogrāfija tapusi Valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" projekta "Identitātes estētika: literatūra, folklora un māksla – nacionālās identitātes vēsturiskās zīmes un mūsdienu simboli" ietvaros. Tā izdota uz LU LFMI Zinātniskās padomes 2013. gada 6. novembra sēdes lēmuma pamata ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Recenzenti: Dr. art. Līga Ulberte, Dr. art. Ingrīda Vilkārse.