Pirms intervijas sākuma viņi izjautā mani par Latviju, vaicājot, vai pielūdzam akmeņus un tiešām ejam mežā vākt sēnes. Diemžēl intervijā nebūs fiksētas mūsu pārdomas par to, kāpēc cilvēki šodien dievina vampīrus, un vai japāņu rakstnieku Haruki Murakami, kuru Joko tāpat kā "Krēslas" sāgu nekad neesot lasījusi, sagaida līdzīgs liktenis kā brazīlietim Paulu Koelju. Lai gan abi apgalvo, ka atrast kādu, ar ko kopā radīt sadarbības dzeju, ir ļoti grūti un tas nevar būt izdarāms mehāniski, 12. septembra pasākums "Dzejaslode. Krāsas. Divdzejas audiovizuālais projekts" Svētā Pētera baznīcā pierādīja pretējo. Izvēle, meklējot partneri dzejai tepat, Latvijā, bija visai ierobežota, taču dzejnieki ar uzdevumu bija tikuši galā godam. Tieši Joko un Džeims pirms diviem gadiem atveda divdzeju uz Latviju.

Pastāstiet, pie kā Jūs šobrīd strādājat?

Džeims: Ir vairākas lietas, pie kā strādājam paralēli, bet galvenā šobrīd ir, kā mēs to saucam, "rituļi" (scrollings – tulk no angļu val.). Tā ir dzejproza, kuras radīšanai mēs esam pārņēmuši to pašu formu, ko lietojām arī divdzejas grāmatā "sleeping tiger dreams of manhatan", kura arī ir iemesls, kāpēc esam šeit (grāmata iznākusi latviski Kārļa Vērdiņa un Ingas Gailes tulkojumā – aut. piez.). Viens dzejnieks uzsāk teikumu, un otrs to pabeidz, lai atkal iesāktu nākamo.

Kā Jūs nonācāt pie šādas formas?

Joko: Mēs to darām spontāni, mēs nekad nezinām, kas notiks un kā tas beigsies.

Džeims: Laba dzeja kļūst par lielisku tad, kad tā pati uzraksta sevi. Parasti mēs nezinām, ko sagaidīt, kad esam sākuši rakstīt dzejoli. Esam kļuvuši par sava veida ziņnešiem. Radot kopīgu darbu, sanāk sevi izsist no līdzsvara, jo, rakstot dzejoli vienam, galvā veidojas struktūra, virziens, kurp dzejolis iet, varbūt kāda tēlu grupa, ko esi iecerējis izmantot. Taču tad, kad zūd pilnīga kontrole pār procesu, jo daļa tiek nodota otram, ir jāatrod jauns veids, kā iekļūt šajā stāstā vai kā stāstam atkal iekļūt tevī. Ja nav šādu formas ierobežojumu, visumam ir vieglāk izpaust sevi caur mums.

Joko: Tā vairs neesmu īsti es, un tas nav Džeims, tā jau ir kāda trešā persona, kas to dara.

Vai Jūs joprojām turpināt radīt arī katrs pats savus dzejoļus?

Džeims, Joko: Jā.

Džeims: Tas, ko darām šobrīd, ir eksperiments. Tā kā tā ir dzejproza, tur apakšā ir arī stāsts, kas dodas negaidītos virzienos, – piemēram, nereti kaut kāda iemesla dēļ parādās divi suņi vai noslēpumaina sieviete. Paralēli mēs darām arī to, ko jau esam iesākuši agrāk – maināmies ar vārdu virknēm. Es iedodu Joko piecus vārdus, viņa iedod piecus vārdus atpakaļ man, un mēs tos kopīgi sakārtojam kaut kādā struktūrā. Trešā lieta, pie kā strādājam, ir, izmantojot ķīniešu I Ching (Pārmaiņu grāmata – tulk.) grāmatu, izvēlamies kādu ciparu, kas mums pasaka priekšā, kā rakstīt dzeju.

Joko: Tas ir diezgan sarežģīti.

Vai Jūs vienmēr atceraties, kuram no Jums pieder konkrētā teksta daļa?

Džeims: Dažkārt arī neatceramies!

Vai nemēdzat izjust aizkaitinājumu vai neapmierinātību ar to, kā otrs pabeidzis/turpinājis Jūsu iesākto teksta daļu?

Joko: Kad raksti ar kādu kopā, nevari rediģēt viņa pateikto, tas ir vienkārši jāpieņem. Es nezinu, kurā virzienā viņš dosies, jo viņa prāts darbojas atšķirīgi no manējā. Tā jau ir aizraujošākā sadarbības dzejas radīšanas daļa, daudz kas notiek negaidīti.

Džeims: Es domāju, ka mēs nepārtraukti esam konfliktā un ļoti reti harmonijā. Piemēram, kā šeit "Tas ir gandrīz kā lietus/ Nē, tas ir kā ēst plūmes" (abi sastrīdas par to, kuram piederējusi kura rindiņa), bet šis konflikts, manuprāt, arī padara dzejoli dzīvu. Protams, arī šis viedoklis ir konfliktā ar Joko versiju.

Joko: Jā, es domāju, ka dzejā mēs esam harmonijā, mūsu skatupunkti ir atšķirīgi, bet tas ir tas, kas paplašina mūsu abu perspektīvu.

Tātad Jums ir interesanti radīt kopā tieši tāpēc, ka esat tik atšķirīgi pilnīgi visā?

Joko: Varbūt mūsu uztveres spēja, tas, kā sajūtam lietas un ko uzskatām par skaistu, ir līdzīga. Bet kā cilvēki esam ļoti atšķirīgi.

Džeims: Tas ir otra radošs arguments taviem stingrajiem uzskatiem.

Kā tieši notiek šis radīšanas process, vai sēžat viens otram blakus un argumentējat, strīdaties?

Džeims: Kad iespējams, mēs sēžam viens otram blakus, pasūtam vīnu un vairākas stundas varam strādāt, sajūtot viens otra klātbūtni. Taču tā kā esam no atšķirīgām valstīm, ļoti daudz strādājam, izmantojot elektronisko pastu. Tas var prasīt divas dienas, lai radītu vienu rindiņu. Četras vai piecas reizes esmu mēģinājis strādāt šādā – sadarbības dzejas – formā ar citiem dzejniekiem, tā bija pilnīga izgāšanās. Tā kā nav iespējams vienkārši vienā dienā izlemt: "Es tagad rakstīšu sadarbības dzeju", ir ļoti grūti atrast kādu, ar ko tā strādāt.

Joko, vai Jūs jutāt greizsirdību par to?

Džeims: Šī patiesībā ir pirmā reize, kad viņa par to uzzina, es visu laiku rūpīgi slēpu savus sānsoļus.

Joko: Nē, es domāju, ka atrast vēl kādu, citādu partneri, ar ko radīt kopā dzeju, būtu tikai labi. Vienīgi es pagaidām neredzu nevienu, ar ko varētu strādāt kopā.

Pastāstiet, kādas ir Jūsu attiecības ar iedvesmu, un vai tās mainās, nodarbojoties ar sadarbības dzeju.

Džeims: Sadarbība ir līdzeklis, lai sasniegtu iedvesmu. Ja esmu iestrēdzis un nezinu, par ko rakstīt, bet Joko man atsūta piecus vārdus, tad tie kļūst par iedvesmas avotu. Tā ir viltība, kā iegūt iedvesmu. Bet citādi, lai varētu rakstīt, man jābūt ļoti mierīgam, kā tukšai lapai. Citus radīšanai iedvesmo depresija, nelaimīga mīlestība, bet tas nav mans gadījums. Man iedvesma rodas, kad jūtos labi un mierīgi, visi fiziskie apstākļi ir manā pusē. Tad arī noteikti kaut kas radīsies.

Vai Jūs spējat rakstīt, apzinoties, ka šajā dienā pēc noteikta laika ir, piemēram, jādodas uz tikšanos?

Džeims: Man palīdz tas, ka nejūtos neērti par to, ka vienmēr kavēju (smejas).

Joko: Ja man gribas rakstīt, es vienkārši sāku lasīt pilnīgi visu sev apkārt. Brīdī, kad kāds teikums mani aizķer, es sāku no tā. Gandrīz manas otrās smadzenes ir arī elektroniskā vārdnīca, kur meklēju skaidrojumus dažādiem vārdiem. Tas mani iedvesmo.

Tātad Jūs meklējat iedvesmu tajā, kas ir Jums apkārt. Tad tā zināmā mērā arī ir sadarbība?

Joko: Jā, līdzīgi. Manā datorā ir arī fragmenti no tā, ko esmu kādreiz pierakstījusi, citreiz mēģinu šīs lietas salikt kopā un izveidot vienu veselumu. Uzskatu, ka tā ir dzejas vara – salikt kopā pavisam atšķirīgas, šķietami nesavienojamas lietas.

Džeims: Man liekas, ka dažkārt tas vienkārši notiek, tu pieslēdzies Visuma enerģijai, it kā piefiksē šo ideju, bet tad, ja nevelti tai laiku tieši tajā brīdī, bet atgriezies vēlāk, saproti, ka laiks ir pagājis, un šīs enerģijas vairs nav. Būt regulāri savienotam ar šo transcendentālo var palīdzēt arī rituāls. Var iegūt iedvesmu, aplūkojot skaistas puķes no rīta, bet to ir iespējams padarīt arī par ieradumu. No vienas puses, kļūstot par rituālu, lietas var zaudēt savu būtību, bet no otras – rituāls var kļūt par ceļu pie dievišķā, nezināmā. Kā rokasspiediens Sātanam!

Es dažkārt pieslēdzos šai enerģijai, izšķetinu šo ideju galvā, aizeju mājās, un man jau ir garlaicīgi to vispār pierakstīt, jo liekas, ka tas jau ir noticis manī. Jums tā nemēdz būt?

Džeims: Nē, ir jādomā par saviem lasītājiem, viņus nevar aizmirst!

Joko, kāpēc Jūs rakstāt angliski?

Joko: Rakstot angliski, es jūtos brīva no rāmja, ko man ir uzlikusi uzaugšana un dzīve japāņu sabiedrībā. Es neko daudz nezinu par angļu tradīcijām un literārajiem darbiem, tāpēc varu būt es pati.

Džeims, vai Jums ļoti patīk kalni?

Džeims: Patiesībā man nemaz tik ļoti nepatīk kalni, es labāk izvēlētos jauku dienu pludmalē. Blūridžas kalni, kur uzaugu, ir ļoti romantiska vieta, pilna stāstu. Himalaju kalni, kur dzīvoju tagad, arī ir ļoti mitoloģiska vieta, varbūt mani valdzina šis dzīves aspekts. Iespējams, kalni spēj saglabāt šo spēku daudz labāk par citām vietām.

Pēdējais jautājums – cik ilgi dzejnieki tautai vēl būs vajadzīgi?

Džeims: Fakts, ka dzeja ļoti daudz kur joprojām tiek lietota, lai apzīmētu dažādus mūsdienu rituālus – kāzas, bēres, dzimšanas dienas – atklāj, ka mēs joprojām esam cilvēki. Dzeja, protams, ir transcendentāla valoda, un kamēr vien cilvēki vēlēsies tajā izteikt sajūtas sev īpašos rituālos, būs vajadzīgi dzejnieki.