Ļermontovam – 200. Daži maz zināmi fakti par jubilāru un viņa daiļradi  (77)

Ļermontovs nedzīvoja mājā, kuru apmeklē viņa pielūdzēji

Tiek uzskatīts, ka no 1836. līdz 1837. gadam Ļermontovs dzīvoja Pēterburgā, Dārza ielā 61. Ilgus gadus pie šīs ēkas atradās uzraksts, ka tieši tajā Ļermontovs uzrakstījis savu visslavenāko dzejoli "Dzejnieka nāve" (tas tapa pēc Puškina nāves divkaujā).Patiesībā šajā mājā Ļermontovs tikai viesojās, kad apciemoja savu vecomāti.

"Ļermontovs tik tiešām savu skandalozo dzejoli uzrakstīja tur, taču pastāvīgi viņš tur nemitinājās. Ļermontovs mācījās karaskolā un dažkārt apmetās Pēterhofā un Puškinā kopā ar citiem karaskolas audzēkņiem," portālam "Argumenti i fakti" stāsta Krievu literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece Olga Kuzņecova.

Savukārt Dārza ielā atrodamajā kņaza Šahovkova daudzdzīvokļu mājā Ļermontovs savai vecmāmiņai 1836. gadā noīrēja dzīvoklīti. Nedaudz ilgāk viņš tajā pats uzturējies vien slimības laikā, kad arī tapis jau minētais dzejolis.

Ļermontovu ārstēja Puškina ārsts

1837. gadā Ļermontovs smagi saslima (un bija spiests uz brīdi apmesties pie vecmāmiņas jau minētajā mājā). Krievijas imperators Nikolajs I, kurš ļoti cienīja dzejniekus Puškinu un Ļermontovu, par spīti tam, ka viņu daiļradi par labu neuzskatīja, slimajam dzejniekam nosūtīja savu labāko galma ārstu Nikolaju Ārendu.

Tā sagadījās, ka šis ārsts aprūpēja arī divkaujā ievainoto mirstošo Puškinu. Puškinam Ārendu izdevies aizkustināt ar savu pirmsnāves drosmi un izturību, un ārsts savus iespaidus pēc Puškina nāves atstāstīja arī Ļermontovam.

Tieši ārsta stāstītā iedvesmotais, smagi slimais Ļermontovs, kurš Puškinu izskatīja par savu elku, izdomāja uzrakstīt jau pieminēto dzejoli "Dzejnieka nāve". Zīmīgi, ka viena no dzejoļa redakcijām esot tapusi dienu pēc Puškina nāves, kas nozīmē, ka ārsts abus dzejniekus aprūpējis vienlaikus.

Ļermontovs jau iepriekš zinājis Puškina likteni

"Argumenti i fakti" raksta par vēl kādu saistību starp Ļermontovu un Puškinu. Viņu interesēja misticisms (tas pat aprakstīts stāstā "Fatālists") un šī iemesla dēļ rakstnieks apmeklējis Pēterburgas slavenāko zīlnieci Aleksandru Kirghofu.

Tieši viņa esot paredzējusi, ka Puškinu nogalinās balts (jeb blonds) cilvēks. Viņa arī pareģojusi, ka Ļermontovam pašam drīz vien Krievijas galvaspilsēta būs jāpamet uz visiem laikiem (tas bija jādara pēc jau minētā slavenā dzejoļa publicēšanas, kuru esošā vara uzskatīja par naidīgu).

Dzejnieka divi Pečorini – no Pēterburgas un Maskavas

Dzejnieka liriskais es jeb tēls, kurš viņa literārajos darbos pilnībā iemiesoja pašu Ļermontovu biaj Grigorijs Pečorins. Tomēr literatūrzinātnieki atzīmē, ka Pečorini bijuši divi.

Viens ir "mūslaiku varonis" Grigorijs Pečorins, kurš dzimis Sanktpēterburgā, bet otrs – maskavietis -, kas parādās kādā citā Ļermotova darbā.

"Pats Ļermontovs ir no Maskavas. Viņš ar grūtībām 1832. gadā nokļuva tā laika Krievijas galvaspilsētā un kultūras dzīves centrā Sanktpēterburgā, pie kuras dzīves ritma viņam izdevās pierast tik ar laiku.

Tas parādās arī viņa darbos. Pečorins no Maskavas, kurš bija jaunēklis, pie Pēterburgas un tās centra pamazām pierada, bet Pēterburgas Pečorins bija jau pieaudzis cilvēks – "galvaspilsētnieks", kurš romāna norises laikā dzīvo Kaukāzā," divus Pečorinus jeb divas Ļermontova atšķirīgās identitātes atklāj literatūrzinātnieks Ņikita Ohoķins.