No valodas uz valodu. Sarunas ar bērnu grāmatu tulkotājiem  (7)

Šoreiz uz sarunu aicinājām tulkotājus Uldi Bērziņu, Ingu Karlsbergu, Maimu Grīnbergu un Jāni Elsbergu. Īsās intervijās balvas nominanti iepazīstina ar saviem uzskatiem, atklājumiem un paveikto bērnu literatūras lauciņā.

Uldis Bērziņš Jāņa Baltvilka balvai nominēts par zviedru rakstnieka Ulfa Starka grāmatas "Diktators" atdzejojumu. Inga Karlsberga balvai nominēta par vācu rakstnieka un ilustratora Janoša grāmatas "Ak, skaistā Panama: seši stāsti par tīģeri un lāci" tulkojumu. Tāpat balvai nominētas Maimas Grīnbergas tulkotā igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Berts un otrā B", kā arī lietuviešu rakstnieka Vītauta V. Lansberģa grāmatas "Zirga Dominika mīlestība. Ābolu pasakas" Jāņa Elsberga tulkojums.

Sarunas ar tulkotājiem:

Uldis Bērziņš - dzejnieks un atdzejotājs, valodas sapņu redzētājs un milzis, kam pa spēkam slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citas valodas, Rietumi un Austrumi, Bībele un Korāns, nu spēris savu lielo kāju arī mazajā bērnu literatūrā un apgalvo, ka pats nevienu lasītāju netur par "pieaugušu".

Lūdzu, pastāsti, kādu tu, ar atdzejotāja aci caur teksta lupu vistuvākajā tuvumā raugoties, redzi Ulfu Starku  - kāds viņš ir, ko ēd, ko domā, par ko smejas, par ko bēdājas, un ar ko uzrunā bērnus?

Par autoru "caur teksta lupu" kaut ko var pateikt, tikai liriskus dzejoļus lasot: "Jā, patiešām traks!" Vai: "Jā, patiešām iemīlējies!" Kas attiecas uz Ulfu - paļaujos uz zviedru kultūras diplomātes Gunillas Forsēnas stāstīto. Vienreiz viņa teica: "Tas Ulvs ir drausmīgi radošs, viņam vislaik ausīs skan un acīs rādās!" Un otrs vērtējums: "Ulvam patīk cilvēki - i mazie, i pieaugušie, i labie, i, vai manu dieniņ, i tie sliktie!"

Ko jaunu Starks šajā dzejprozas grāmatā lika tev darīt ar latviešu valodu? Vai piedāvāja kādu interesantu uzdevumu, ko tev vajadzēja risināt atdzejojot? Vai sajuti kādu iedvesmojošu pamudinājumu latviešu valodai un bērnu literatūrai?

Nācās "meklēt" vārdu saspēles, kādas Ulfs, pēc manas saprašanas, akceptētu un varbūt pats ierosinātu, ja viņš rīkotos ar latviešu valodu. Man nav tagad teksta, kur aci iemest - pēdējo eksemplāru mana mazmeita Taija iedevusi "vienam tur puisītim". Atceros, Ulfam bij vārdspēle ar "kūleņu mešanu", es ieliku: "Metiet kūlešņikovus!" sak, metiet plintes krūmos un uzreiz padodieties! Taijas vecmāmiņa tādu risinājumu neakceptē: "Tu pārvērt bērnu grāmatu politiskā pamfletā! Jau tās piecstaru zvaigznes bildēs rāda vienā skaidri banālā virzienā!" Es aizstāvos, sak, i kalašņikovi, i piecstaru zvaigznes jau sen ir globāli planetāra parādība.

Vēl ir problēma ar kārumiem un gardumiem - kā tos kurā zemē sauc. Te palīdzēt var mammas - bet, zināms, jāpārvaicā arī mazajiem. Vēl pārliecinājos - vienu un to pašu citās ģimenēs var saukt citā vārdā.

Kādu brīnumdāvanu - kā pasakās sārto ziediņu vai kastaņu čemuru, kas pieķēries pie cepures, - tu no ceļojuma citās valodās un citās tautās pārvestu mājās palikušajam latviešu bērnam?

Kas trāpās - kā Īslandē Gunnara Gunnarsona stāsts "Advente" par vīru, kas ik gadu pirms Ziemassvētkiem iet ar savu suni un aunu kalnos pulcināt noklīdušas avītiņas, un katrreiz visiem brīnums, ka pats dzīvs tiek lejā, - to izstāstu saviem mazbērniem un vēl sarunāju ar Zanderi, lai meklē tulkotāju un nodrukā.

Es pats tādu īpašu bērnu dzeju vai prozu nevaru uzrakstīt, jo patiesībā viss, kas man modā vai sapņos rādās, ir "bērnu literatūra". Gan pats sevi, gan iespējamo lasītāju es neturu par "pieaugušu".

Inga Karlsberga - tulkotāja, kas bērnu literatūrai tuvojās, rediģējot Dagmāras Geisleres grāmatu latviešu izdevumus un tulkojot izglītojošas vēstures un mākslas vēstures grāmatas, bija ilgi sapņojusi tieši par Janoša stāstu izdošanu latviski. Par laimi, viņa pārstāja gaidīt, ka varbūt tomēr to iztulkos kāds cits, un drosmīgi latviskoja Janoša valodas jauko "nepareizību". 

Lūdzu, pastāsti, kādu tu, ar tulkotāja aci caur teksta lupu vistuvākajā tuvumā raugoties, redzi Janošu - kāds viņš ir, ko ēd, ko domā, par ko smejas, par ko bēdājas, un ar ko uzrunā bērnus?

Par Janoša dzīvi drošticamu ziņu ir maz, internetā atrodamā oficiālā informācija ir gaužām skopa - un ne velti, jo, kā viņš pats saka, sausie cv dati, visi šie kur, kad un kas, ir pupu mizas, garlaicīgi kā sakaltusi maize. Katram ir tiesības izdomāt pašam savu dzīvesstāstu, tieši tādu, kādu nu kurš vēlas, ierakstot tajā savus sapņus un fantāzijas. Jo vienīgi mūsu sapņiem un fantāzijām ir kāda nozīme. Un turpinot citēt Janošu - ir skaisti sacerēt stāstus, jo tad var izfantazēt visu, ko gribētos piedzīvot, personāžus, par kuriem gribētos pārvērsties, vietas, kur gribētos pabūt, un stāstiem nav nedz kādu robežu, nedz arī beigu. Stāsti ir stāsti un nevis policijas ziņojums. Tiem jābūt skaistiem, tā, lai būtu vēlēšanās tos lasīt, tā, lai būtu jābrīnās. Vai jāsmejas.

Tā pa īstam iepazīt autoru var, tikai lasot viņa grāmatas - tā norādījis Janošs pats. Var jau būt, ka dzīvē viņš (īstajā vārdā Horsts Ekerts) ir vientuļnieks, īgņa un nejaucenis, kas nemīl bērnus (tādas runas ir dzirdētas, un pašam savu bērnu un ģimenes viņam nav), taču Janošs, ko iepazīst caur stāstiem, ir jauks, labsirdīgs vīrs ar saulainu smaidu kuplajās ūsās, jokupēteris un fantazētājs, un izcils stāstnieks. Viņš dzīvo mazā namiņā uz salas starp sauli un jūru (tā teicis viņš pats). Nekas daudz viņam nepieder, tikai tas, kas ir nepieciešams, proti, gandrīz nekas, un tas, kuram nekas nepieder, ir brīvs un laimīgs, jo viņam neviens neko nevar atņemt. Augas dienas viņš pavada, guļot šūpuļtīklā, sacerot stāstus un zīmējot, šad tad aiziet pamakšķerēt, šad tad palasīt sēnes. Apkārt pa salu viņš jādelē uz baltas kazas, un, kas zina, varbūt prot arī nedaudz lidot. Viņš mēdz arī pablēņoties un pa laikam iekuļas kādā ķezā, taču vienmēr viss atrisinās labi, jo citādi nemaz nevar būt. Un viņam noteikti ir ne viens vien draugs, ar kuru kopā pamēļot un dalīties dzīves priekos, - jo, ja tev ir draugs, tad ne no kā nav jābaidās un dzīve ir skaista. Tāds ir Janoša stāstu iedrošinošais vēstījums.

Janoša stāsti ir burvīgi ar to, ka tajos draudzīgi kopā sadzīvo lielie un maziņie, stiprie un nevarīgie, bet vājie un apbižotie no nepatikšanām parasti izsoļo kā uzvarētāji. Personāžu ir daudz un dažādi, tie apdzīvo katru paksi, tos var sastapt ik uz soļa, daži ir tik sīki un nenozīmīgi, ka tiem nav pat vārdu. Bērniem viņi droši vien patīk tāpēc, ka tiem viegli noticēt un just līdzi. Ne vienmēr viņi rīkojas un runā labi un pareizi, taču Janošs nemoralizē un nenorāj. Katrs pats var izdomāt, kas ir labi un kas slikti, kā drīkst un kā nevajadzētu. Laiks tur rit savu, nesteidzīgu gaitu, bet kuru katru brīdi var atgadīties kas negaidīts un neparedzēts. Katra visikdienišķākā situācija var būt sākums kādam piedzīvojumam. Pasaule ir plaša, bet viss atrodas tepat netālu - aiz upes līkuma vai meža viņā malā. Ne vienmēr viss ir rožaini, viens otrs dabū arī skumju galu, piemēram, zoss, kas iemīlējās lapsā, taču dzīve tāpēc nav mazāk skaista.

Ko jaunu Janošs šajā grāmatā lika tev darīt ar latviešu valodu? Vai piedāvāja kādu interesantu uzdevumu, ko tev vajadzēja risināt tulkojot? Vai sajuti kādu iedvesmojošu pamudinājumu latviešu valodai un bērnu literatūrai?

Janošu tulkot nebija grūti, tas bija priecīgs un pacilājošs process. Bija mazliet jāpaburas, latviskojot daudzo un dažādo personāžu vārdus, kārtīgi jāizpēta bildes, mēģinot saprast un atcerēties, kurš ir kurš, jo viens un tas pats personāžs Janoša stāstos pilnīgi mierīgi var parādīties ar dažādiem (nedaudz atšķirīgiem) vārdiem vai pretēji - diviem dažādiem varoņiem var būt līdzīgi vārdi. Bija jāatrod visādi liekvārdiņi niekvārdiņi, kuru tekstā nav mazums un kas tam piešķir īpašu burvību un ritmu. Janoša valoda ir nedaudz vecmodīga, tāpēc vienu otru reizi bija jāieskatās vārdnīcā, lai pārbaudītu kāda izteiciena nozīmi, tekstā netrūka arī vārdu spēļu un tīšu valodas aplamību, ar kurām bija jātiek skaidrībā.

Kādu brīnumdāvanu - kā pasakās sārto ziediņu vai kastaņu čemuru, kas pieķēries pie cepures, - tu no ceļojuma citās valodās un citās tautās pārvestu mājās palikušajam latviešu bērnam?

Grāmata, bez šaubām, ir skaistākais un vērtīgākais, ko atvest mājās, atgriežoties no ceļojuma pa pasauli. Janošs ir viens no maniem brīnišķīgākajiem atklājumiem vācu bērnu literatūrā un esmu laimīga, ka tieši man ir gods iepazīstināt latviešu bērnus ar viņa burvīgajiem varoņiem.

Maima Grīnberga - tulkotāja, kas vienmēr laikus zina izcilākos igauņu un somu literatūras jaunumus, lai tos nepalaistu garām latviešu izdevēji, un pārsteidz ar spēju no latviešu valodas uzbūvēt vissarežģītākās igauņu un somu valodas celtnes, iztulkot valodas spēles un asprātības tik dzīvi, ka latvieši varētu tās iedomāties par savām.

Lūdzu, pastāsti, kādu tu, ar tulkotājas aci caur teksta lupu vistuvākajā tuvumā raugoties, redzi Piretu Raudu - kāda viņa ir, ko ēd, ko domā, par ko smejas, par ko bēdājas, un ar ko uzrunā bērnus?

"Berts un otrā B" laikam ir pati reālistiskākā Piretas Raudas grāmata, vismaz no tām, kuras esmu lasījusi (ja vien tik draudzīgas bērnu attiecības skolu realitātē nav īsta fantastika). Taču viņai piemīt arī spožas fantazētājas un ačgārnību izgudrotājas dotības, par ko varēja pārliecināties iepriekšējās latviski tulkotās grāmatas "Princese Skella un Leta kungs" lasītāji. Tātad Pireta ir daudzpusīga, prot neizskaistināt un lieki nesabiezināt krāsas, viņa nojauš, kas bērniem ir svarīgi, nebiedina nepareizos, mīl visus savus varoņus un lasītājus, viņai ir gaumes un humora izjūta.

Ko jaunu Pireta Rauda šajā grāmatā lika tev darīt ar latviešu valodu? Vai piedāvāja kādu interesantu uzdevumu, ko tev vajadzēja risināt tulkojot? Vai sajuti kādu iedvesmojošu pamudinājumu latviešu valodai un bērnu literatūrai?

Valodas ziņā šī grāmata nekādus ārpuskārtas uzdevumus risināt nelika, arī leksiski bija jāpievaldās, bet dažus jautrus brīžus sagādāja bērnu vārdu atveide.

Par iedvesmojošiem pamudinājumiem droši vien būtu jāprasa latviešu rakstniekiem, kas šo darbu lasījuši, taču man šķiet, ka no Piretas var mācīties nesamākslotību un gudru vienkāršību.

Kādu brīnumdāvanu - kā pasakās sārto ziediņu vai kastaņu čemuru, kas pieķēries pie cepures, - tu no ceļojuma citās valodās un citās tautās pārvestu mājās palikušajam latviešu bērnam?

Neordināru latviešu bērnu un viņa vecākus, iespējams, varētu iepriecināt somu rakstnieces Vēras Salmi grāmatiņa par diviem draugiem. Viens no tiem ir baložpuika, kurš atsakās izrunāt burtu "r" - un tieši tā arī visi viņa monologi pierakstīti: "Šo glāmatu mēs uzlakstījām tlīs iemeslu dēļ: 1. Jo Ponija domā, ka glāmatas il mākslinieciskas. 2. Jo es glibu būt slavens. 3. Jo mūsu dzīves il tik blīnišķīgas un svalīgas". Otra ir meitenīte ar sarežģītu dzīvi - viņa jūtas kā ponijs, sauc sevi par Poniju, un viņas vecāki to nespēj saprast. 

Jānis Elsbergs - dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs ar nu jau 25 gadu pieredzi, tulko no angļu, skotu, lietuviešu, franču un vācu valodas. Apstāklis, ka Elsbergs kādreiz strādājis par skolotāju, kā arī panākumi dziesmu tekstu un libretu sacerēšanā noteikti nāk par labu viņa bērnu literatūras tulkojumiem un ļauj cerēt, ka varbūt reiz viņš pats varētu pievērsties bērnu literatūrai.

Lūdzu, pastāsti, kādu tu, ar tulkotāja aci caur teksta lupu vistuvākajā tuvumā raugoties, redzi Vītautu V. Landsberģi - kāds viņš ir, ko ēd, ko domā, par ko smejas, par ko bēdājas, un ar ko uzrunā bērnus?

V.V. Landsberģi dzīvē saticis neesmu, tāpēc tiešām varu spriest par viņu tikai pēc teksta. Man šķiet, viņš ir šķelmīgs tips, kuram ļoti garšo pašam savi joki. Viņš tos saēdas un vēders uzpūšas tik milzīgs, ka aiz tā nevar redzēt, vai smaida vai bēdājas, vai ko. Ja runājam nopietni, autors, šķiet, uzjautrinās pilnīgi par visu, kas notiek pasaulē un ko viņš pats izdomā, taču viņš prot arī ļoti iejusties savos izdomātajos varoņos, un rezultātā zirga Dominika mīlestība ir pavisam īsta, nemaz ne pa jokam. Man liekas, bērniem patīk gan, ka ar viņiem spēlējas un jokojas, gan, ka runā nopietni par nopietnām lietām, tādām kā mīlestība, un Landsberģis dara gan vienu, gan otru, un tas ir jauki.

Ko jaunu Vītauts V. Landsberģis šajā grāmatā lika tev darīt ar latviešu valodu? Vai piedāvāja kādu interesantu uzdevumu, ko tev vajadzēja risināt tulkojot? Vai sajuti kādu iedvesmojošu pamudinājumu latviešu valodai un bērnu literatūrai?

Neko gluži jaunu V.V. Landsberģis man darīt nelika, jo tulkots 25 gados ir visai daudz, un par pieredzes trūkumu nesūdzos. Taču interesantus uzdevumus gan viņš sagādā papilnam, viņa valoda, iztēle, joki visu laiku rada un apspēlē dažnedažādas nepareizības, bieži balansē uz pilnīgas nejēdzības robežas, un visu šo minirēbusu risināšana brīžiem vairāk atgādināja atdzejas darbu, nevis prozas tulkošanu. Jāatzīstas, ka šajā gadsimtā neesmu daudz lasījis latviešu jaunāko bērnu literatūru, tomēr, cik varu spriest pēc veikalu plauktiem un atsauksmēm plašsaziņas un sociālajos tīklos, mums šī joma zeļ un plaukst un īpašu pamudinājumu tai nemaz nevajag. Arī, cik atceros no bērnības, valodas un iztēles stīvumu mūsu rakstniekiem nevarēja pārmest. Varam droši likt "Zirgu Dominiku" plauktā līdzās labākajam, kas ir pašiem!

Kādu brīnumdāvanu - kā pasakās sārto ziediņu vai kastaņu čemuru, kas pieķēries pie cepures, - tu no ceļojuma citās valodās un citās tautās pārvestu mājās palikušajam latviešu bērnam?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man vajadzētu pašam kā autoram debitēt bērnu literatūrā, bet šai debijai šobrīd vēl gatavs neesmu. Varbūt rīt!